Plīst kurpes un šķīst asinis

Diena sākas ar brīnumskaistām zilām debesīm un saule jau plskt. 08:00 cepina kā Latvijas jūlijā. Esmu sasmērējusies ar SPF 50 sauļošanās krēmu no galvas lidz kājām, jo visa diena paredzēta uz motorollera, tad nu pēc brokastu omletes lecam uz rolleriem un dodamies uz pirmo apskates objektu, kas ir aptuveni pusstundas brauciena attālumā. Šodien uz rollera jūtos drošāk, jo nu jau stūrēju otro dienu, ceļi, pa kuriem stūrēju, sākumā ir asfaltēti un likumaini, vēlāk ceļa segums paliek arvien ekstrēmāks - asfaltu nomaina dubļainas takas un brauciena laikā aizvien vairāk nākas līkumot, sākumā baidos no līkumiem un prims katra līkuma kārtīgi samazinu ātrumu, vēlāk jau komfortabli jutos braucot 30km/h ātrumā, vēlāk jau - 45km/h, bet ātrāk gan nebraucu, jo ķiverei nav aizsargstikls un lai gan man ir saules brilles, ik pa brīdim izbīstos no kāda insekta sitiena pa ķiveri, saulesbrillēm vai seju. Braucam deviņi motorolleri rindā, taču ik pa laikam distance palielinās. Pamatīgi izbīstos, kad vienā no dubļainajiem līkumiem, rolleris, kurš brauc man priekšā, neizņem līkumu, nokrīt uz sāniem un abi pasažieri ielido džunglīgā ceļmalā. Es piestāju, abi žigli izlec no zaļumiem, uzsauc, ka viss ok, lecam uz rolleriem un stūrējams tālāk. Pēc pieredzētà skata, braucu dubultuzmanīgi. Drīz jau esam atbraukuši pie alām - plaukstās jūtu pamatīgu saspringumu no rollera stūres turēšanas. Pārģerbjamies peldkostīmos, mums izsniedz ķiveres ar lukturīšiem un tiekam brīdināti, ka dažos alas posmos būs nepieciešams pieliekties, kopumā ala esot 2km gara un vietējie saka, ka tā ir one way - pēc manas saprašanas, tas nozīmē, ka ieeja tajā būs no vienas puses un izeja - otrā pusē. Drīz secinām, ka viens rolleris (ar mani draudzeni) ir pazudis, lai gan pirmais un pēdējais, ir atbraucis. Ātri saprotam, ka jābrauc meklēt, jo ceļā bija daudz līkumu, krustojumu un vietas, kur nogriezt nepareizi. Vīrieši izpēta karti, lec uz rolleriem, lai dotos ceļā, taču jau pēc trīs minūtēm visi kopā ar manu draudzeni ir laimīgi atgriezušies, jo draudzene prasījusi vietējai policijai palīdzību ar ceļa norādēm, kas laipni palīdzējuši. Pēc pārģērbšanās peldkostīmos aiz aizslietnīša mazā ģērbtuvītē, kurā ir pilns ar vietējo iedzīvi un kaut kas līdzīgs elektrosadales skapjiem, precīzāk - nosvilušiem vadu mučkuļiem), esam gatavi kāpt alās. Dodamies 10 minūšu gājienā pa pastāvu nogāzi - dubļainu taciņu, kur ik pa brīdim paslīdot, pieķeros pie koka zariem, iepriekš cenšoties paskatīties, vai uz koka zara nav kāds insekts, čūska vai rāpulis. Pēdējo stāvo kāpienu alas ieejā kāpjam lejup pa slidenām metāla kāpnēm, kur katru soli cenšos likt ļoti apzināti, lai nepaslīdētu ar savām ūdens kurpēm, kurām ir reljefota gumijas zole. Lai iekļūtu alā, visiem jāpietupjas un jāiet zosu gājienā. Alas ieejā tiekam sadalīti 3 cilvēku grupiņās uz katru mini grupiņu - viens gids. Pēc kādiem 100 metriem zosu gājiena jau sāk jau smelgt augšstilbu muskuļi un nodomāju, ka kāpiens alās būs līdz vērtīgs kardiotreniņam. Kopumā ala ir skaista, tajā ir daudz kristālu, mazu ezeriņu, kuriem peldam un brienam cauri, izvairoties no zem ūdens paslēptiem asiem akmeņiem. Ik pa brīdim jāšķērso mazi ūdenskritumiņi, upītes, jālien tupus un rāpus un šad tad jāizspraucas cauri pavisam šaurai alas spraudziņai, kur mana lokanība un muskuļu spēks rokās un kājās lieti noder. Ejot saprotu ķiveres noderīgumu, jo aptuveni reizi 5-10 minūtēs ar galvu uzsitos pie alas griestiem esošajos akmeņos. Aptuveni alas viducī jūtu, ka starp kāju pirkstiem sāk berzēties smiltis un akmeņi, nolemju, ka jāiztīra ūdens kurpes, lai neuzberžu tulznas. Liels bija mans pārsteigums, izvelkot kājas no ūdens, un redzot, ka abu ūdens kurpju pirkstgali ir iziruši pa vīlēm un no kurpēm ārā redzami abu manu kāju pirksti. Ātri saprotu, ka tālāk iet ar šādiem apaviem nevarēšu un saku mūsu mini grupiņas gidei, ka man ir kurpju problēma. Gide saka, ka šeit alā citu kurpju viņai nav, es prasu, kāds ir risinājums, man piedāvā mēģināt iet tālāk, uz manu jautājumu, vai tas ir droši, saņemu atbildi, ka nav gan. Pa to laiku, man ir piesteidzies viens vīrietis, kurš laipni piedāvā man savus 42.izmēra krokšus, pats plānojot tālāk doties basām kājām. La gan man ir 39.izmērs, esmu gatava mēģināt doties tālāk viņa kurpēs. Savukārt, viņš varonīgi ceļu turpina basām kājām par spīti asajiem akmeņiem uz katra soļa. Man liekas, ka drīz jau vajadzētu būt izejai no alas, taču sasniedzot plašāko alas telpu - tiekam informēti, ka šī ir alas dziļākā telpa un pēc mazas foto pauzes, dosimies atpakaļ pa to pašu ceļu. Mēs esam mazā neizpratnē, jo visi atceramies, ka pie ieejas gidi teica, ka ala ir “one way”, tiekam informēti, ka tas nozīmē, ka alas ieejas sākumpunkts sakrīt ar beigu punktu. Nu tā kā alā neviens palikt nevēlas, lai cik skaisti tur būtu, uzsākam atpakaļceļu uz alas izeju pa to pašu distanci. Kad sasniedzam alas izejas punktu, visi atviegloti nopūšamies, vēl tikai kāpiens augšup pa metāla kāpnēm un gājiens pa dubļu taciņu. Tā kā esam dubļaini un kārtīgi iesvīduši, insektiem mēs liekamies pievilcīgi, tādēļ pieliekam soli, lai ātrāk atgrieztos ģērbtuvē un pirms tam ceram uz kādu ūdens šalti dubļu nomazgāšanai. Tiekam informēti, ka dušas būs un kad tiekam līdz ģērbtuvēm, mūs pieved pie ūdens mucas, kurā ir ķipītis ūdens smelšanai un caurule, kuras ventili atgriežot tek smalka ūdens strūkliņa. Esam laimīgi par jebkādu “dušu”, skalojam dubļus viens no otra ķermeņiem un pēc pārģērbšanās elektrosadales tipa pārģērbtuvītē, piefiksēju, ka esmu pazaudējusi savas saules brilles. Eju uz koka recepcijas nojumīti, kurā notika biļešu iegāde un laimīgā kārtā manas saules brilles, kopā ar vēl dažām citām saulesbrillēm, mani gaida. Esmu priecīga, ka atgūstu saules brilles un vēl pilnai laimei vēlos atrast labierīcības. Vaicāju virzienu un man tiek izskaidrots, ka jāiet tur tālāk aiz darbnīcas un vistu kūts. Paeju garām darbnīcai un vistu kūtij un redzu būdiņas galā mazas koka durtiņas, paverot tās redzu, ka tā varētu būt tualete, tās uz salām visas ir kolorītas, bet šajā īpaši ir tas, ka ūdens spainī jau ierastā ķipīša vietā ir citrondzeltena ķivere ūdens pasmelšanai. Kopumā alas mums visiem patika, vienīgi secinām, ka sākotnējais gidu brīdinājums, ka “būs dažviet jāpieliecas” vairāk ir attiecināms uz filipīniešu augumiem, kas pārsvarā nepārsniedz 1,5-1,6m, mūsu augumiem precīzāk brīdinājums varētu skanēt, ka “dažviet būs iespēja iztaisnoties”.
Lecam uz rolleriem un dodamies uz nākošo apskates objektu - skatu torni - augstāko objektu Siquijor salā.
Uzkāpjam skatu tornī, apskatam salas no augšpuses, uzņemam pāris bildes un lecam uz rolleriem un tālāk dodamies uz tauriņu dārzu, kurš ir pilns ar dažāda izmēra tauriņiem un krāšņiem ziediem, mirklis atpūtas skaistā vidē, vēroju tauriņu dejas, gide mums stāsta par tauriņiem un piefiksēju to, ka dažu tauriņu dzīve ilgst mēnesi, taču citu šķirņu tauriņi dzīvo tikai vienu dienu.
Tālāk dodamies paēst pusdienvakariņas, pasūtu vistu ar dārzeņiem, lielas porcijas cena svārstās no 2-4 Eur, kā arī šodien man gribas desertu, tādēļ pasūtu - Holo holo augļu un saldējuma kokteili. Liels ir mans pārsteigums, kad man atnes augļu saldejuma kokteili nevis glāzē, kā esmu iecerējusi, bet gan plastmasas bļodiņā, uz kuras ir multeņu stila mīlīgs tīģerītis un mans kokteilis izskatās pēc sorberta tipa ledainām dažādu krāsu bumbiņām, sagrieztām banānu un mango šķēlēm, kas dekorētas ar želejas konfektēm un brokastu pārslām. Garša interesanta, bet manu vēlmi pēc salduma pilnībā apmierina.
Drīz jau būs saulriets un nolemjam to sagaidīt pludmalē, atrodam brīnumskaistu pludmales bāru ļoti nopriecājos, kad dzērienu kartē ieraugu prosecco, ar meitenēm nolemjam pasūtīt veselu pudeli ledusspainī un malkojam to veroties dievīgā saulrietā.
Pēc tam paēdam vakariņas un lecam uz rolleriem, lai ar nakts tumsu ierastos naktsmītnē. Satiksme ir diezgan intensīva un man nepavisam nepatīk braukt pa tumsu ar rolleri. Jābrauc aptuveni divdesmit minūtes, pa ceļam ir vismaz četri remontdarbu stadijà esoši ceļa posmi un visu laiku jāpārkārtojas pa joslām. Jūtu saspringumu plaukstās, taču dikti nopriecājos, kad ieraugu mūsu naktsmītnes izkārtni. Parādu pagriezienu, apstàdinu rolleri, iestumju to pārkingā, taču saņemu aizrādījumu no blakus esošās bodes darbinieces, kura uzstāj, ka mans rolleris jāpārvieto metru tālāk. Labi, piekrītu, pie darbiņu to vēlreiz, izdzēsu to ārā no stāvvietas un pastumju metru uz priekšu un novietojot, tas sasveras, es satraukumā piespiežu gāzi, tas uzkrīt man virsū, nobrāžu labo ceļgalu un apakšstilba sānus. Uz brīdi ļoti pie sevis dusmojos un domāju, vai varētu būt vēl nejēdzīgāk, kā nobrāzt kāju pie naktsmītnes, kad visi ceļi, neceļi, līkumi un pagriezieni izbraukti. Un brīdī, kad draudzene mani mīļi apskauj, es saprotu, ka varēja gan būt nejedzīgāk un daudz, daudz nejēdzigāk, ja būtu kritusi kaut kur pa ceļam kādā līkumā vai asā pagriezienā. Naktsmītnē dezinficēju brūci, no līdzbraucejiem dabūju plāksteri un pateicībā, ka viss notika tieši šādi, aizmiegu saldā miegā..Read more