Tuktuks izkonkurē rolleri

Rīts sākas plkst.7:30 un tas ir daudz mierīgāks nekā vakardienas rīts, jo abas ar draudzeni esam nolēmušas mest mieru braukšanai ar rolleriem, tā vietā pasūtot tuktuku, tādu kā pieaugušo trīsriteni, kuram izveidots korpuss gandrīz kā mopēdu blakusvāģiem, ar ko pārvadāt 1-2 Eiropas izmēra pasažierus un neskaitāmos daudzumos vietējos pasažierus. Pēc gardām brokastīm, lecam tuktukā, līdzi paņēmušas žurnālu un iespējams pāris liekas mantas, jo beidzot varam izbaudīt to, ka varam tuktukā ielikt somu un tā nav jātur visas dienas garumā uz muguras, kā tas ir, braucot ar rolleri. Pa ceļam palasīt žurnālu, un nejust plaukstās saspringumu no iekrampēšanās motorollera stūrē, jūtās kā liela ekstra.
Pirmā apskates vieta - koks, ko dēvē par Lazi Balete Tree vai Enchanted Balete Tree.
Tas ir vairāk nekā 400 gadus vecs milzīgs vīģes dzimtas koks ar iespaidīgām gaisa saknēm. Vietējā folklorā baletes koki tiek uzskatīti par mistiskiem – ar saikni ar gariem un dabas enerģiju. Filipīnās baletes koki tiek uzskatīti par robežvietām starp redzamo un neredzamo pasauli. Tautas ticējumos tajos var mājot dabas gari – engkantos. Pie šī koka ir arī neliels dabīgs baseins ar zivtiņām (fish spa), kur tūristi mēdz iemērkt kājas, bet man šoreiz negribas. Apeju apkārt kokam, pieskaros tam un nodomāju, cik gan daudz Tu esi redzējis te stāvot 400 gadus. Cik paaudzes, cik stāstus, cik vētru un saullēktu tas ir pieredzējis. Tā gaisa saknes, kas krīt lejup kā aizkari, rada sajūtu, ka ieej citā laikā.
Pēc koka apskates, nopērku dažus suvenīrus un kāpjam tuktukā, lai dotos tālāk.
Jau pavisam drīz sasniedzam nākošo galamērķi - Sambulawan pazemes upi, kas izgrebusi savu ceļu alā. Pārģērbjamies peldkostīmos kolorītā pārģērbtuvē, kas pie reizes pilda arī wc funkciju (ar ūdens spaini un ķipīti blakus podam, protams). Patiesībā vienīgais ģērbtuves elements tajā ir metāla plaukts, kas stabilitātei, ir piesiets ar kurpju šņori.
Lai piekļūtu pazemes upei, ir jāiet pa pilnīgi vientuļu pļavas taku, kur nekas neliecina, ka tūdeļ te būs kāds skaists apskates objekts, jākāpj lejup pa stāvām metāla kāpnēm. Blakus tām mētājas iepriekšējo kāpņu konstrukcijas, prasam gidam, kas notika, vai Eiropiešu tūristi bija par smagu, viņš smejot stāsta, ka nē - kāpnes esot nopostījis cunami rezultātā ūdens daudzuma palielinājums un notikusi koka nogāšanās ar visām kāpnēm. Pati upe ir ļoti skaista, vietām tajā iespējams pārvietoties peldus, vietām tupus, vietām ejot, taču izejot un uz peldot šo upi rodas sajūta, ka varētu tā būt garāka, jo lai gan man brūce uz ceļa ļoti smeldz cauri plāksterim, mani mierina gida stāstītais fakts, ka šis ūdens esot supertīrs, caurplūstošs, turklāt - ūdenskrituma ūdens, arī pēc skata ļoti dzidrs un tīrs. Man nav nevienas bildes telefonā no šīs alas, laikam to vienkārši izbaudīju esot mirklī.
Tālāk braucam labu laiciņu ar tuktuku uz Cambugahay ūdens kritumu, kāpjam lejā pa augstiem akmeņu pakāpieniem līdz sasniedzam to - patiesībā, ūdens kritums nav pārāk augsts un tajā ir vairākas peldvietiņas, kā ari iespēja lēkt ar tarzāna virvi no dažādiem augstumiem. Es ieklausos sevī un šoreiz nelecu, baudu ūdenskritumu peldoties, pastaigājoties un atpūšoties uz bambusa laipas, šeit pavadām divas stundas un tā ir ļoti laba miera pauze dienas dinamiskajā ritmā. Tālāk kājām augšup pa neskaitāmiem pakāpieniem, lai sestos tuktukā un dotos tālāk uz Sanagdoong pludmali. Tajā man ļoti gribas ēst, tādēļ ar draudzeni paēdam svaigi ceptu zivi ar rīsiem un gurķu limonādi, tad dodamies peldēties, snorkelēt un ķert skaistākos kadrus. Šeit ir iespēja lēkt jūrā no 10 metru klints platformas, taču es to nedaru, jo man neprasās. Baudu pievakares burvību pludmalē.
Vēlāk ar Tuktuku aizbraucām uz vietējo klubiņu Coco Rico pabaudīt dejas, kā ari pagaršot vietējo rumu un tekilu.Read more