Šūpojos un salstu

Šodiena sākas vēlāk kā ierasts, jo mūsu prāmis, ar ko esam paredzējušas braukt no Siquijor salas uz Cebu salu, attiet plkst.14:00, ostā ir jābūt stundu agrāk, līdz ar to plkst.12:00 jāizrakstās no viesnīcas. No rīta pamostos ap plkst.08iem un esmu priecīga, ka nekur nav agri jāskrien. Draudzene dodas uz masāžu, es nesteidzīgi ieeju dušā, sakrāmēju lielo un mazo mugursomu un jūtu, ka man tāds kā tremolo, drebulis jeb trauksmei līdzīga sajūta pielavās. Vēl līdz izbraukšanai ir divas stundas laiks, tādēļ nolemju pagulēt un izlaist brokastis, kurās bijām iecerējušas doties pēc draudzenes masāžas. Guļu gultā un veros griestos. Pamanu rozeti griestos. Tas man šķiet ļoti neparasti. Apsveru dažādus variantus, kādēļ gan griestos izbūvēt rozeti, bet īpaši gudràka netieku. Straujiem soļiem pienāk plkst 12 un es saprotu, ka man vispār nav spēka, draudzene nes manu somu uz busiņu un 30 minūšu ceļš ostai man liekas, ka velkas veselu mūžību. Sasniedzam ostu, līdz prāmim vēl ir stunda, nolemju pagulēt uzgaidāmajā telpā uz krēsliem, pat brīdinājuma zīme ar aizliegumu gulēt, mani neattur. Nolieku mugursomu zem galvas spilvena vietā un uzreiz aizmiegu.
Pēc stundas pamožos un ir laiks kāpt uz prāmja. Lielo mugursomu panest nespēju, palūdzu vīrietim palīdzību un viņš laipni man izpalīdz ar somas nogādi līdz prāmim. Izstāvam rindu uz drošības kontroli, pēc tam rindu uz bagāžas nodošanu. Un pēkšņi vīrietis, kurš laipni piekritis nest manu mugursomu, atceras, ka aizmirsis savu somu drošības kontrolē, viņš skrien tai pakaļ un par laimi viss beidzas veiksmīgi, viņš dabū atpakaļ savu somu un mēs visi veiksmīgi tās nododam prāmja bagāžā. Tad stāvam rindu uz iziešanu no ostas uz prāmja sadaļu. Beidzot izejam no ostas un ieraugām mūsu transporta līdzekli - tas nemaz nav līdzīgs visiem iepriekšējiem, ar ko esam braukuši šī ceļojuma laikā - šis vairāk līdzinās lielai slēgtai ātrlaivai. Stāvam garum garā rindā uz iekāpšanu, saule cepina tik intensīvi, ka liekas tā izkodīs caurumu uz kailās ādas. Iekāpšana transporta līdzeklī notiek pa šauru laipiņu, uz kuras stāv biļešu pārbaudītājs ar lietussargu, iespējams, ka tas viņu mazliet pasargā no saules.
Uzkāpjot uz prāmja, pārsteidz divas lietas - telpā ir ļoti auksts un krēsli ir miniatūri. Izvelku no mazās mugursomas treniņtērpa jaku ar kapuci un šalli, uzvelku mugurā, Treniņtērpā bikses iedodu draudzenei, viņa tās izmanto kā šalli, lai nenosaltu. Apsēžamies sēdvietās. Man šķiet dīvaini, ka tās paredzētas tūristu pārvadāšanai, taču pēc izmēra vairāk ir atbilstošas vietējiem iedzīvotājiem, kuru augums nepārsniedz 1,50-1,60m. Krēsla galvas atbalsta spilventiņš “ērti” ieguļas nevis zem manas galvas, bet gan starp lāpstiņām.
Mums ir jākuģo 6 stundas. Cenšos iemigt, lai laiks paiet ātrāk. Ir ļoti auksti. Aizliegt neizdodas. Ir jau pēcpusdienā, bet man joprojām apetītes nav. Draudzene man paņēmusi no brokastu restorāna sviestmaizes ar tunci un šķiņķi, bet apetītes nav.
Vēl pēc pāris stundām, atrodu somas kabatā no Rīgas lidostas maltītes rupjmaizes šķēlīti. Apēdu to. Atrodu somā mammas līdzi iedoto žurnālu, atveru, izlasu interviju ar Radio Skonto balsi Ritu Paulu, tā mani aizkustina un nomierina. Uz brīdi aizmiegu un beidzot sasniedzam Cebu. Izkāpjot krastā, vēlamies pēc iespējas ātrāk saņemt bagāžu un nokļūt viesnīcā. Kuģa apkalpe diezgan brutālā veidā izmētā somas, saņēmam savas, dodamies cauri uzbāzīgu vietējo pūlim, kuri katrs piedàvā savus pakalpojumus. Tiekam cauri, iekāpjam auto un nu jau naksnīgā pilsētā iečekojamies viesnīcā un laiks naktsmieram.Read more