El Nido laivu stāsti

Rīts sākas plkst.07:30, patiesībā, ap šo laiku klimats ir visjaukākais, saules glāsti vēl nav dedzinoši, taču ir pietiekami silts, lai visplānakajā iespējamajā apģērbā dotos brokastot kaut kur piekrastē. Ap pusdienas laiku būs daudz karstāk, esmu novērojusi, ka gadījumos, ja debesis skaidras, tad karstums ir “vieglāks”, jo gaiss - sausāks, taču, ja debesjumu klāj mākoņi un “taisās uz lietu”, tad mēdz būt pamatīga sutoņa, gluži kā lauku pirtiņā.
Iedzeru espresso, gaidu, kamēr gatavojas mans olu kultenis un pa restorāniņa logu vēroju piekrasti. Piekrastei, kā izrādās, šeit ir dažādas funkcijas, ik pa brīdim, pa to pārvietojas motorolleri un tuktuki, pastaigājas tūristi, kā arī veiklie vietējie dažādu labumu pārdevēji no piekrastes ieliecas pa restorāniņa logu, lai katrs piedāvātu savu preču klāstu - gan pērles, gan rotas, gan mobilo ierīču ūdens necaurulaidīgos maciņus, kā arī ūdens necaurlaidīgas somas. Ņemot vērā to, ka plānojam gan šodien, gan vēl pāris reizes ceļojuma ietvaros pavadīt laivās, ļaujos funkcionālam kārdinājumam un, nokaulējusi 5 litru ūdens necaurlaidīgas somas cenu uz 300 pesso (kas ir aptuveni 4 eur), to nopērku sev zilganzaļā tonī.
Brokastojot redzu, ka sākas rosība piekrastes laivu zonā, tajā viena pie otras rindā stāv koka laivas un gatavojas uzņemt pasažierus. Arī mēs pēc 30 minūtēm kāpsim uz vienas no tām. Vēroju vienādās konstrukcijas koka un bambusa laivas ar sānu atsvariem un iedomājos, ka nekur citur pasaulē šādas konstrukcijas laivas neesmu redzējusi. Mazliet parakņājos internetā un noskaidroju, ka šo laivu veidu sauc bangka - tās ir koka laivas ar sānu atsvariem, kas nodrošina vieglu konstrukciju un stabilitāti viļņos. Šo laivu dizains ir vairāk nekā 4000 gadu sens un tajos laikos bija revolucionārs - tās ļāva migrēt pāri okeānu viļņiem, sasniegt jaunus galamērķus un nodrošināja stabilitāti bez smaguma.
Šobrīd joprojām identiskas konstrukciju laivas (papildinātas ar motoru) pilda zvejošanas un tūristu pārvadāšanas funkcijas.
Plkst.8:45 bruņojušās ar saules krēmiem, cepurēm un garpiedurkņu krekliem, kāpjam uz laivas, ar ko plānots visas dienas garumā braukt apskatīt un izbaudīt vairākas pludmales, snorkelēšanas vietas un baudīt atpūtu uz ūdens.
Diena paiet ļoti ātri un aizraujoši, vien sākumā izbrīna tas, ka laiva apstājās nevis piekrastē, kādu gabaliņu nostāk, tādejādi, lai tiktu pludmalē ir vienkārši jāpeld. Lieti noder ūdens necaurlaidīgā soma. Vienā no klinšainām lagūnām braucam ar kajakiem un tas izvēršas par elpu aizraujoši skaistu piedzīvojumu - zaļi zils ūdens, airi, klusums, tikai mēs un daba.
Pa ceļam no viena apskates objekts uz otru, vēroju apkārtni. Vērojot laivas apkalpi, redzu, cik sinhroni visi darbojas, gan laivas braukšanas laikā, gan pieturpunktu navigešanā noenkurošanā. Man šķiet, ka viņi saprotas bez vārdiem, it kā jūra un okeāns būtu ne tikai pārvietošanās ceļš, bet arī daļa no vietējo identitātes. Redzu, cik ļoti, katrā savā kustībā, vietējie uzticas laivai, viens otram, jūrai un izskatās, ka arī - pašai dzīvei. Skatoties uz augumā mazo, ņipro, rosīgo filipīniešu laivas apkalpes acīs, dažbrīd man pavīd sajūta, ka laivas vadīšana ir iekodēta viņu DNS. It kā viņiem būtu kaut kāda mistiska saikne ar senčiem, kuri “lasīja okeānu kā karti”, vēroja viļņu virzienus, analizēja mākoņu formas, sekoja putnu migrācijai un, protams, lasīja zvaigznes. Šķiet, ka jura savā varenībā tik ļoti izkopusi vietējo paļaušanos uz dzīvi. Jo kontrolēt viļņus, taču ir bezjēdzīgi, vai ne?Read more