Nelabums un māju sajūta

Brokastojam šorīt pludmalē zem tamborētiem lietussargiem, sēžu pufā, manas pēdas spēlējas ar baltajās smiltīs, jūtu maigus rīta saules glāstus un vieglu, siltu vēju uz sava ķermeņa. Un vienlaikus sajūtu… piezogamies māju sajūtu. Šis fantastiskais ceļojums jau rit trešo nedēļu un parasti man māju sajūta piezogas pēc 7-10 dienām, šoreiz - daudz vēlāk. Protams, sajūtu pastiprina arī tuvajos austrumos notiekošais un šīs politiskās intrigas un drošības jautājumi ieplūst arī mūsu ikdienā, jo vairākiem grupas biedriem ir atpakaļ ceļa biļetes caur Dubaiju, Abu dabi, Omānu, kur šobrīd vai nu vienkārši nav droši vai arī papildus tam - atcelti lidojumi.

Šodien plānā rīta rosme un pārgājiens, taču pēc rīta rosmes un brokastīm, man atnāca sajūta, ka man negribās iet šodien nekādā pārgājienā, jo gaiss ļoti sutīgs, mitrs un vienkārši nav pārgājiena sajūtas. Kad grupas biedri izdomāja, ka jāņem laivas taksis uz pārgājiena sākumu, man bija tāda skaidra sajūta - nē, laivā es šodien nekāpšu.
Aizgāju uz hoteli, iekāpu gultā, lai mazliet atpūstos un man sākās caureja, uzsitās auksti, tad karsti sviedri, jūtu, ka arī temperatūra ir mazliet paaugstināta. Man piezadzies īsts nelabums. Cik svētīgi, ka nedevos pārgājienā. Nezinu, vai kaut kas slikts apēsts vai nervu sistēma stresu noķērusi, bet ir svētīgi ļaut ķermenim atpūsties, īpaši brīžos, kad ķermenis norauj rokasbremzi.
Pašā vakarā draudzene mani pierunā, ka ir kaut kas jāuzēd, apēdu banānu un kanēļa bulciņu.
Ar to šī diena ir noslēgusies.Weiterlesen