Pazemes upe

Šodienas plānā ir doties no Port Barton uz Porto Princesa un pa ceļam apskatīt Unesco mantojumu Underground river- pazemes upi - Puerto Princesa Subterranean River National Park.
Plāns ir izlaist brokastis un uzsākt ceļu jau sešos no rīta nu jau gandrīz par ģimenes locekli kļuvušajā busiņā ar mūsu bagāžu uz jumta. Novēroju, ka katru reizi, kad mūsu pārbraucienam nepieciešama bagāžas piestiprināšana uz jumta, šoferītis ir izdomājis kādu inovatīvu metodi. Pirmajā reizē atsaitēm izmantoja parastu aukliņu, vēlāk jau izmantoja biezāku un izturīgāku auklu, taču šoreiz līdzi ir paņemts arī tumši zaļš plēves gabals, ko plānots uzklāt bagāžai, ja nu gadījumā pa ceļam uznāk lietus.
Es nolieku savu mugursomu pie busiņa un aizskatos ielas ainavā: lec saule, dzied gaiļi un aust jaunas dienas rīts. Pēc brīža visi lecam busiņā un līkojumam kādas stundas trīs pa ceļiem un neceļiem. Un vienā brīdī es atceros ainu ar savu mugursomu, ko es noliku pie busiņa. Un es neesmu pārliecināta, vai mana soma ir uzcelta uz busiņa jumta vai tomēr palikusi tur, kur es to noliku. Es skaidri zinu, ka es uz jumta to neuzcēlu. Bet loģiski domājot, kādam to vajadzēja pamanīt un uzcelt. Braucot tālāk, es kādas desmit minūtes domāju par paļaušanos un kontroli. Paļaušanos uz to, ka kāds padeva šoferim manu somu un tā šobrīd ir uz busiņa jumta. Vai kontrolēt situāciju - likt busiņam apstāties un pārbaudīt somas esamību. Kamēr slīgstu pārdomās, klāt brokastu vieta, izkāpjot no busiņa, uzmetu skatu uz busiņa jumta un apjaušu, ka šoferīša inovācija - lietus plēve man nepalīdzēs identificēt manas somas esamību uz jumta. Laimīgā kārtā vel kādam steidzami vajag no jumta somas izņemt krēmu pret pārsauļošanās sāpēm un tad nu mēs divatā lūdzam šoferīti noņemt no jumta bagāžas lietus plēvi. Laimīgā kārtā, ieraugu, ka mana soma ir uz jumta un uzelpoju gaisu vieglā nopūtā. Brokastu vieta ir jauka, bet man vēderā vēl nav stabila sajūta īstai maltītei, tādēļ apēdu līdpaņemto bulciņu. Par savu somu uz jumta gan es nopriecājos, jo tajā ir daži suvenīri, ko esmu iegādājusies mīļajiem un, protams, visas līdzi paņemtās drēbes, ja somas uz jumta nebūtu, tas saržģītu turpmākās dienas. Tādēļ nopriecājos un braucam tālāk.
Pēc braukšanas kolorītajā busiņā vēl kādu laiku, beidzot esam klāt. Pilsētiņas centrālā iela ir krāšņi izdekorēta ar krāsainām lentītēm un es nodomāju, ka te izskatās līdzīgi kā filmās par Tibetu. Ainavā paveras augsti klinšaini kalni un piekrastē vērojams bēgums. Kāpjam motorlaivās, lai mērotu 15 minūšu braucienu uz ieeju alā. Nu jau ierastās filipīniešu laivas, šeit atšķiras ar to, ka ir izdekorētas ar krāsainām lentītēm. Pa ūdens ceļu tuvojamies kalnu grēdai un pēc neilga brīža jau esam klāt. Pēc izkāpšanas no laivas, mūs sagaida pastaiga cauri džunglīgam apvidum, kur brīvā dabā izdodas ieraudzīt lielos zirnekļus, pērtiķīšus, kā arī divus milzīgus varānus, kas nekustīgu pozu ieņēmuši, majestātiski gozējas saulē. Izejot cauri džunglītim, nonākam elektrizējoši zaļas krāsas ūdens tilpnes krastā, uzvelkam ķiveres un sēžamies airu laivā, ar ko laivosim cauri alai. Mums iedod arī audiogidus - austiņas, kurās visu laivošanas laiku stāsta faktus par šo vietu. Uzzināju, ka Puerto Princesa pazemes upe ir viens no iespaidīgākajiem dabas brīnumiem Filipīnās un iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Tā ir apmēram 8 km gara pazemes upe, kas plūst cauri milzīgai kaļķakmens alu sistēmai un ietek tieši jūrā, mēs ar laivu navigējām aptuveni 4 km garu upes posmu, kas ir drošs laivošanai, tajā ir pietiekoši gaiss elpošanai un griesti ir pietiekami augsti, lai netraumētos. Ar laiviņu slīdējām dziļi alā, kur gaisma pamazām pazuda un apkārt palika tikai klusums, ūdens šļaksti no airiem un milzīgas akmens velves virs galvas, kas atklājās pateicoties gida luktura gaismas stariem. Stalaktīti un stalagmīti veidoja neparastas formas – dažviet kā katedrāles griestus, citviet kā dzīvniekus un skulptūras. Brīžiem virs mums čivināja bezdelīgas un lidoja sikspārņi. Visa pieredze bija ļoti mierīga un nedaudz mistiska – it kā uz brīdi nonāktu citā pasaulē zem zemes, man bija sajūta, ka daba šeit tūkstošiem gadu lēnām un pacietīgi ir veidojusi kaut ko patiesi unikālu. Atgriežoties virszemē gribējās paklusēt, pabūt mirklī, domas bija rimušas un laiks - mazliet apstājies.
Pēc tam devāmies pusdienās, kur apēdu dažas rīsu nūdeles un vistas gabaliņu, apetītes man joprojām nav un tā kā vel priekšā ceļš busiņā, daudz neriskēju ēst.
Turpinājām ceļu uz mūsu naktsmītni, pa ceļam iebraucot tauriņu dārzā, kur redzēju tauriņus, kaķlāci, skorpionus un filipīniešu cilšu koncertu.
Tad devāmies uz mūsu naktsmītni, kas bija mājīga kotedžiņa un tik ļoti patīkami pārsteidza, jo bija silts ūden dušā, kokvilnas dvieļi, wc telpa un kondicionieris, kas funkcionēja, laba gultas veļa un kā ķirsītis uz kūciņas - baseins! Reizēm laimei vajag tik maz! Izlēmām peldēties, kamēr čokurojās pirksti, nodušoties, paēst vakariņas un izbaudīt naktsmieru. Ar to šī diena noslēdzas.Read more