Kontrasti Manilā

Diena sākās ar izčekosanos no naktsmītnes Puerto Princesa un braucienu uz lidostu, lai lidotu uz Manilu. Mazliet skumīgi atvadīties no Palavanas salas mierīgā ritma. Lidostā brokastīs vafeles, kafija un dažas steigā nopirktas suvenīru lietas – tāds neliels noslēguma rituāls šai salas daļai. Un tad – jauns karstuma rekords manā ceļošanas pieredzē. Uz lidlauka katram pasažierim iedod saulessargu, lai varētu izstāvēt rindu uz iekāpšanu lidmašīnā.
Lidojums uz Manilu paiet ātri. Pēc iekārtošanās viesnīcā – pusstunda atvilkt elpu un dodamies pilsētā. Manila ir Filipīnu galvaspilsēta ar apmēram 15 miljoniem iedzīvotāju, viena no blīvāk apdzīvotajām pilsētām pasaulē. Tajā vienlaikus sadzīvo debesskrāpji, koloniālās ēkas, tirdzniecības centri un milzīgi nabadzības rajoni. Kontrasti šeit ir tik spēcīgi, ka reizēm šķiet – vienā ielā redzu vairāk nekā dažās valstīs kopā. Plāns – doties uz vecpilsētu ar vietējo transportu – Jeepney. Tie radušies pēc Otrā pasaules kara, kad amerikāņu armija Filipīnās atstāja vecos džipus. Vietējie tos pagarināja, uzlika jumtu, krāsainas dekorācijas un soliņus kravas kastē – tā radās šis ikoniskais transports. Mēs atrodam savu jeepney. Godīgi sakot – tāda kā grabaža ar soliņiem kravas kastē. Pirmā doma – kāpēc man tajā jākāpj. Bet labi.. Iekāpjam. Pabraucam kādus 2 km. Šoferis paziņo – tālāk nebrauks. Jāpārsēžas. Izkāpjam uz kādas lielākas ielas un saucam taksi. Kamēr gaidām taksi, pamanu sievieti ielas vidū. Viņa sēž uz ielas apmales ar apsaitētu, traumētu kāju. Ik pa laikam viņa tupus un klibodama tupus rāpus šķērso sešas joslas ar tādu izmisumu acīs… ka man paliek fiziski grūti skatīties. Tajā skatienā bija kaut kas līdzīgs vēlmei pēc pestīšanas. Varbūt arī pilnīgam bezspēkam. Es nezinu. Tā bija viena no tām ainām, kuras paliek galvā ilgi. Vēlāk lai kaut nedaudz savāktos, iemuku baznīcā. Bet pat tur īsti mieru neatradu. Noliku spilgti rozā svecīti pateicībā un laba vēlējumos visiem saviem mīļajiem. Tālāk devāmies uz Binondo – vienu no vecākajiem ķīniešu kvartāliem pasaulē. Tur paēdu salātus, kas bija… nu tā, ļoti piparoti un vienlaikus bezgaršīgi. Restorāna wc izrādījās otrajā stāvā, kur jāiet cauri restorāna ofisam. Un tur pie sienas – skaistas gleznas ar zirgiem. Kaut kādā ziņā tas bija ļoti simboliski – skaistums un haoss vienā telpā. Tādas arī ir Manilas sajūtas. Vakarā viens grupas biedrs bija atradis vietu ar lieliskām atsauksmēm – Ring bar. Dodamies turp deviņi cilvēki vienā taksī sēžot viens otram klēpjos, braucam 40 minūtes. Ierodamies. Un tur… galdiņu vidū boksa rings, kur plānotas punduru boksa cīņas. Lai tur sēdētu, obligāti jāpasūta dzēriens. Paņēmu kolu bundžā – jo Manilā mēdz sazāļot dzērienus. Nosēdēju tur kādas 15 minūtes. Skatījos, kā punduri ringā dejo, gaidot cīņu sākumu. Manas sajūtas bija ļoti sarežģītas – kaut kas starp neizpratni, žēlumu, diskomfortu un sajūtu, ka tas ir ārpus manas vērtību skalas. Pirmā asociācija – kā cirkā izklaidēt publiku, kas met naudu. Ar draudzeni aizgājām prom. Vēlāk jau naksnīgajās ielās gribējās ēst, tāpēc iegājām citā restorānā. Izrādās – ASV 50. gadu fetiša vieta. Viss kā vecā filmā – Merilina, Elviss, plakāti, figūras, oficiantu apģērbs. Apsēžamies pie galdiņa.
Pagriežu galvu pa kreisi un ieraugu Čakiju. Tas pats šausmu filmas tēls – slepkavnieciskā lelle - manas bērnības lielākās bailes. Kad beidzot tikām viesnīcā no visa šī bardaka, es vienkārši stāvēju dušā un gribēju to visu aizskalot. Pulkstenis tuvojās pusnaktij, iestājas 5.marts, manai draudzenei dzimšanas diena. Mēs skatījāmies senas bildes, sazvanījāmies ar saviem mīļajiem un tajā brīdī jutāmies tik ļoti pateicīgas, par to, kas mums ir un to, ka nav jādzīvo Manilā.Read more