JFK

Lidojām ar LATAM aviokompāniju. Lai arī super garajā lidojumā bija ērtāki krēsli nekā šoreiz, bet jāsaka, ka dienvidamerikāņi saprot lietas par ērtiem krēsliem. Arī šie bija krietni patīkamāki, nekā parasti Eiropas lidojumos. Jāņem protams arī vērā lidmašīnā pavadītais laiks. Šis arī ir 10.5h lidojums. Var vilkt kaut kādas paralēles arī ar to cik ļoti ērti krēsli bija Čīles autobusos, salīdzinot ar Latvijas busiem.
Lai vai kā, viegli samīcīti un ne pārāk izgulējušies, bet atkal esam nonākuši Ņujorkā! Šoreiz pašu spēkiem būs jātiek uz Manhetenu. Bet pirms tam jāizstāv bezgalīgi ilgās rindas uz pasu drošības pārbaudi. Vismaz kādu stundu stāvam un drūzmējamies, līdz tiekam pie kontrolieres. Mani izlaiž uzreiz cauri, bet Madarai tomēr prasa atkal pirkstu nospiedumus. Viss ok.
Pa ceļam gan bisk šaize, jo Madarai pēc ne pārāk labā vinčika ko realizējām lidmašīnā šorīt slikta dūša. Tas neiet pārāk labi kopā ar kratīšanos vilcienos un metro. Jāatzīst, ka tas bija ar atrāvienu draņķīgākais Čīles vīns ko dzērām. Salds kā sīrups!
Kā jau amerikāņiem pieklājas uz katra stūra lidostā ir kāds, kas labprāt palīdz ar norādēm - to arī izmantojam. Mums jāmeklē AirTrain, kas pa 8.25$ aizved līdz metro E līnijai, kas savukārt ir ekspresis uz Manhetenu. Kopumā nedaudz ilgāk kā stunda ceļā un esam atgriezušies betona džungļos!Weiterlesen