Patagonija’23

Pa ceļam taksists brīdina, ka mūsu viesnīca Hotel Brasilia ir diezgan draņķīgā rajonā. Jeb kā viņš teica "mui complicado". Apkārt esot daudz kolumbiešu, dominikāņu un venecuēliešu ar asariņu uz vaiga, jeb - bijušie cietumnieki. Īsāk sakot, nelabvēlīgs rajons, kurā dziļāk nebūtu rekomendējams iet. Es it kā mājās esot iegūglēju rajonus, kur noteikti nevajadzētu palikt, bet šis neuzpeldēja. Turklāt ģeogrāfiski bija izdevīgā lokācijā, lai rīt jau dotos atpakaļ uz lidostu. Gan jau vienu nakti būs ok.
Tā kā ir diezgan agrs rīts, tad vēl nevaram iečekoties viesnīcā. Sarunājam atstāt somas viesnīcā un doties ielās. Jāatzīst, ka no rīta mūsu rajonā tiešām baigais depresņiks. Bet vēl pulkstens 10 no rīta praktiski viss ir arī ciet. Tas varētu būt iemesls. Tuvojoties centram vairāk sāk parādīties ielu tirgotāji. Pēc dažām minūtēm uz ielas ieraugām jau pirmo žiguli (izrādījās gan, ka tas arī palika vienīgais ko redzēsim ceļojuma laikā).
Izgājuši uz, laikam jau galvenās Santjāgo ielas - Av. Libertador Bernardo O'Higgins ieraugām gigantisko Čīles karogu laukumā Plaza Bulnes iepretim valdības namam Palacio de La Moneda.
Pa gājēju ielu Paseo Ahumada virzamies uz centrālā laukuma Plaza de Armas pusi. Šī iela ir pirmā, kas izskatās patiešām dzīva. Daudz ielas tirgotāji. Acīs uzreiz iekrīt kurpju tīrītāji, kas protams asociējas ar klasisko Frenka (Police Squad) seriāla ainu, kur dažādu arodu speciālisti nāca pēc padoma pie kurpju tīrītāja. Dzīves skola!
Cilvēki uz ielām ļoti dažādi. Gan etniski, gan stilistiski. Gribētos domāt, ka uzreiz neizlecam vizuāli kā tūristi. Protams līdz brīdim kamēr neatveram muti.
Centrālajā laukumā uzreiz uzduramies Catedral Metropolitana de Santiago de Chile. Durvis vaļā, ieejam iekšā. Katedrāle protams iespaidīga, bet pēc iepriekšējā gada Andalūzijas tūres, kur apmeklējām daudz slavenas baznīcas, tad tādas īpašas emocijas šis apmeklējums neizraisīja. Dodamies tālāk.
Atradām vietu, kur ieēst, jo pulkstenis jau krietni pēc pusdienlaika. Tūristu ieliņas tagad tikai sāk mosties. Interesanti, jo teorētiski ir darba diena, bet šķiet, ka neviens nesteidzas strādāt.
Lai arī sākumā pretojāmies kāpt kalnā, jo nav tā ka pēc 14h lidmašīnā gribas šausmīgi daudz staigāt, tomēr beigās tomēr attopamies Santa Lucia kalna galā. Parks smuks. Kā tāda atsvaidzinoša oāze lielas pilsētas vidū. Panorāma no parka pietiekoši iespaidīga, Andi aiz mākoņiem (vēlāk gan saprotam, ka tas ir smogs, ne mākoņi). Cerēju ieraudzīt arī Torres de Santiago - Dienvidamerikas augstāko debesskrāpi, bet tas tomēr nav no šejienes redzams. Kioskā gribēju nopirkt dzērienus. Vispār nemaz nesaprotu ciparus spāniski, turklāt viss ir tūkstošos. Tas nepalīdz saprašanai. Šajās situācijās dodu vidēji lielu banknoti, kad nav uzrakstīts cik konkrēti jāmaksā. Jāpaļaujas uz tirgotāja godīgumu.
Hipsterīgajā Lastarria rajonā nobāzējamies uz vīna un cervezas pauzi. Ļoti daudz spēka pēc garā ceļa staigāšanai nav tāpēc pamazām jāliek punkts šodienai. Vēl jāieiet veikalā pēc kāda pārtikas produkta. Turklāt ņemam vērā taksista rekomendācijas un labāk dosimies uz viesnīcu vēl pa dienas gaismu vai ar taksi.Read more