02. diena Saku - Hageri 23 km

Jau pēc pulkstens pieciem biju izgulējies. Nedaudz vēl pagulšņājis, cēlos, vārīju kafiju, kravāju somu, sakārtoju istabu. Pārliecinājies, ka nekas briesmīgs no gaisa nekrīt jau pēc septiņiem aizvēru baznīcas durvis no ārpuses.
Izgājis no pilsētas pa asfaltētu celiņu un nogriezies un grantēto, jau pēc dažiem kilometriem biju spiests apstāties, lai tiešām pārliecinātos, ka uz vienīgā stabiņa pļavas malā uzlīmētā zīme ir orientēta pareizi, kas nozīmēja to, ka man tagad jādodas slapjā, nenopļautā pļavā un jācenšas "sataustīt ar redzi" taciņas kontūras. Jā, camino zīme orientēta parezi, jo sakrīt ar telefonā esošo gpx failu. Mirklis pārdomām, vai es to gribu un vai man to vajag, tagad brist pāri šai pļavai, ja kartē redzu, ka grantētais ceļš aizved taisni un mazā krustojumā varu nogriezties, lai apietu šo apūdeņoto pļavu. Kādu lēmumu pieņemtu jūs?
Bet, kā vēlāk izrādijās, šī bija tikai pusbēda. Lielā bēda sākās pēc atpūtas vietas koku ieskautā vietā upes krastā. Šeit bez variantiem. Izvelku savu lietussargu, un, kā buldozers turēdams to priekšā sāku "šķūrēt" ap taciņu saaugušās pusotrmetrīgās slapjās zāles, lai tiktu uz priekšu daudzmaz sausāks.
Ticis ārā no šīs elles novērtēju savu ātri žūstošo apģērbu.
Neskatoties uz šīm negācijām galamērķi tomēr sasniedzu. Atlika tikai nosūtīt sms, lai informētu, ka esmu klāt. Šovakar nakšņošana baznīcas mājā. Ērtības nedaudz piezemētākas, bet, ko gan man daudz vajag, lai pārgulētu. Esmu priecīgs, ka vispār ir jumts virs galvas, par ko nebiju pārliecināts ceļu uzsākot Tallinā.Read more