05. diena Märjamaa – Kivi-Vigala 29 km

Pamodos tikai pusē septiņos. Nācās nedaudz ašāk visu sadarīt. Galvenais neko neatstāt par "piemiņu" no manis. Tāpēc katru reizi pārlaižu skatienu telpai, pārliecinos vai telefoni ir kabatās, kā arī vai somas ārkabatiņas pilnas, jo katru lietu glabāju stingri noteiktā vietā. Viss kārtībā, varu doties ārā.
Vēl soļojot pa pilsētu mani sagaida pārsteigums. "Īsta" Romea Strata norāde. Tiešām neticēju, ka tādu šajā ceļā pa Igauniju ieraudzīšu. Romea Stratas bultiņas bija vēl dažās vietās. Arī šī vakara naktsmājās pie sienas viena emblēmiņa. Jā, kāpēc gan tikai ceļa piektajā posmā tās parādās? Protams, un pat iespējams, ka iepriekš nebiju tik vērīgs, lai tās saskatītu.
Ārpus pilsētas ceļš nogriežas no asfalta un ... 6.37 kilometrus iet pa bijušo dzelzceļa līniju, taisnu, kā lidlauka skrejceļš, ar vienu piebildi - tas nebija skrejceļš. Bez mazākās iespējas kaut kur iepauzēt. Kopumā līdz pirmajai atpūtas vietai nācās nosoļot trīspadsmit ar pusi kilometrus. Laukums liels, redzams, ka kādreiz šeit bijusi ceļmalas kafejnīca. No izbijušiem ziedu laikiem palicis tikai galds ar diviem soliem. Toties dažus metrus uz priekšu savā diženumā par sevi atgādina vēsturisks tilts.
Gandrīz trīsdesmit kilometrus garo ceļu veicu tikai ar divām "piesēdētavām". Un, ne jau tāpēc, ka jutos varens savā soļojumā, bet iemeslis pavisam romantisks - piesēšanās vietu vienkārši nav. Aizaugušos grāvjos neatpūšos!
Ieradies galapunktā, zvanu atbildīgai par izmitināšanu. Neatbild. Pēc pārdesmit minūtēm tas pats. Klusums. Pārdomāju, kā rīkoties. Metu somu plecos un dodos apskatīt netālu esošo baznīcu. Jau pa gabalu dzirdu zāles pļāvēja traktorīša skaņu. Pienākot tuvāk, tas apstājas, es mirkli pārdomāju, kā sevi pasniegt, bet izrādās tas nemaz nav vajadzīgs mana ekipējuma iespaidā. Tagad sapratu, kāpēc man neatbildēja. Viss kārtībā, traktoriņš paliek atpūsties, bet mēs dodamies uz māju, kurā mīt Kristiine, un kuras vienā daļā iekārtota atpūtas istaba ceļiniekiem.Read more