Salkantay trek: 4.diena

Sākam savu pārgājienu 4:30, ārā viegli smidzina un ir tumšs. Nonākam līdz tiltam, kur pārbauda biļetes un pases, un stāvam 15 minūtes rindā, lai tikai sāktu savu kāpienu. Sākums šķiet daudzsološs, bet tad kāpnes sāk lēnām salauzt manu garu. Tās ir stāvas, nevienmērīgas un pakāpieni ir augsti, prasot ekstra piepūli manām īsajām kājām, lai tos pārvarētu. Mugura un vispār viss t-krekls ir viscaur slapjš vien veicot trešo daļu no trepēm. Stundas laikā uzkāpjam 500 metrus. Pie ieejas jau drūzma, atrodam gidu un stīvējamies pie ieejas vārtiem. Sāk līt spēcīgāk, baigi lepni par saviem pončo, raušam tos mugurā. Lietus nemitas, ļaužu masas nebeidzamas, pončo izrādās sūds, jo ūdens sāk sūkties cauri. Piemetas viegls besis. Maču Pikču neredz, tikai mākoņus, līst, viss slapjš, gribas ēst, stulbie cilvēki kā aitas stāv takas vidū un blisinās apkārt - ne paiet garām, ne apiet apkārt. Bet diena lēnām iesilst, mākoņi pašķiras un kaut ko redzēt dabūjam. Laimes spēle? Jāsaka jau ir, ka stipri iespaidīgi tie inki te dzīvojušies un darbojušies. Par laikapstākļiem vairāk besīja cilvēku masas, kuras es saucu vienkārši par "gaļu". Uz brīdi pat uznāca dusma, ka viņi te nemaz nav pelnījuši atrasties! Viņi nav gājuši 3 dienas ar kājām, svīduši, kāvušies ar moskītiem, briduši braslus un elpojuši ceļa putekļus. Viņi samaksāja par vilcienu, par autobusu un grūtākais, kas viņiem bija jādara, bija jāpieceļas 5:30. Bet ko tur daudz. Viennozīmīgi neizsakāms prieks, ka veicām pārgājienu, bez tā būtu mazuma piegarša un viegla vilšanās. Vēl mazliet tikai žēl, ka negājām visas 5 dienas. Maču Pikču pametām neilgi pēc plkst.11:00 un devāmies atpakaļ pa to pašu ceļu, gar sliedēm. Nonācām Hidrolelectrica pirms norunātā autobusa. Kilometru summa pa čefrām dienām rādīja ~72. Ieturējām vieglas pusdienas un tad kratījāmies 6h autobusā atpakaļ uz Kusko. Nogurums darīja savu un mēs ātri vien aizmigām.Read more