Currently traveling

Uz Dienvidameriku

March 2018 - June 2020
Currently traveling
  • Explore, what other travelers do in:
  • Day31

    Sāls raktuves

    April 3, 2018 in Peru ⋅ ⛅ 16 °C

    Mana pēdējā pilnā diena Peru. Aizdevāmies palūkoties mazu daļiņu no Inku Svētās ielejas, kur klimats bija tik labvēlīgs, ka tur auga visvisādi labumi. Apmeklējām arī sālsraktuves, kur sāli iegūst no sālsavota, kas tiek novadīts pa baseiniem un pēc tam ūdens tiek iztvaicēts karstajā saulē un sāls ievākts. Katrs baseiniņš pieder vienai ģimenei, bet baseiniņus īpašumā iegūt var tikai ļaudis, kuri dzīvo vietējā ciematā. Tāda lūk privilēģija un aizsardzība no rietumu kapitālisma.Read more

  • Day28

    Slinkās dienas

    March 31, 2018 in Peru ⋅ ⛅ 18 °C

    Piektdienas vakarā atbraucot pēc Maču Pikču uz Kusko likās, ka esmu slima. Nākamajā rītā izrādījās, ka tas ir tikai nogurums no kopā noietajiem 72 km četrās dienās un mazlietiņ puņķi no izmirkšanas caur pončo. Nākamās dienas nolēmām slinkot, nekur diži nebraukāt un neko diži neskatīties. Skatīt pilsētu, lūkot suvenīrus un garšīgi paēst. Pilsētā svinēja Lieldienas un notika visādi jandāliņi.Read more

  • Day27

    Salkantay trek: 4.diena

    March 30, 2018 in Peru ⋅ ☀️ 28 °C

    Sākam savu pārgājienu 4:30, ārā viegli smidzina un ir tumšs. Nonākam līdz tiltam, kur pārbauda biļetes un pases, un stāvam 15 minūtes rindā, lai tikai sāktu savu kāpienu. Sākums šķiet daudzsološs, bet tad kāpnes sāk lēnām salauzt manu garu. Tās ir stāvas, nevienmērīgas un pakāpieni ir augsti, prasot ekstra piepūli manām īsajām kājām, lai tos pārvarētu. Mugura un vispār viss t-krekls ir viscaur slapjš vien veicot trešo daļu no trepēm. Stundas laikā uzkāpjam 500 metrus. Pie ieejas jau drūzma, atrodam gidu un stīvējamies pie ieejas vārtiem. Sāk līt spēcīgāk, baigi lepni par saviem pončo, raušam tos mugurā. Lietus nemitas, ļaužu masas nebeidzamas, pončo izrādās sūds, jo ūdens sāk sūkties cauri. Piemetas viegls besis. Maču Pikču neredz, tikai mākoņus, līst, viss slapjš, gribas ēst, stulbie cilvēki kā aitas stāv takas vidū un blisinās apkārt - ne paiet garām, ne apiet apkārt. Bet diena lēnām iesilst, mākoņi pašķiras un kaut ko redzēt dabūjam. Laimes spēle? Jāsaka jau ir, ka stipri iespaidīgi tie inki te dzīvojušies un darbojušies. Par laikapstākļiem vairāk besīja cilvēku masas, kuras es saucu vienkārši par "gaļu". Uz brīdi pat uznāca dusma, ka viņi te nemaz nav pelnījuši atrasties! Viņi nav gājuši 3 dienas ar kājām, svīduši, kāvušies ar moskītiem, briduši braslus un elpojuši ceļa putekļus. Viņi samaksāja par vilcienu, par autobusu un grūtākais, kas viņiem bija jādara, bija jāpieceļas 5:30. Bet ko tur daudz. Viennozīmīgi neizsakāms prieks, ka veicām pārgājienu, bez tā būtu mazuma piegarša un viegla vilšanās. Vēl mazliet tikai žēl, ka negājām visas 5 dienas. Maču Pikču pametām neilgi pēc plkst.11:00 un devāmies atpakaļ pa to pašu ceļu, gar sliedēm. Nonācām Hidrolelectrica pirms norunātā autobusa. Kilometru summa pa čefrām dienām rādīja ~72. Ieturējām vieglas pusdienas un tad kratījāmies 6h autobusā atpakaļ uz Kusko. Nogurums darīja savu un mēs ātri vien aizmigām.Read more

  • Day26

    Salkantay trek: 3.diena

    March 29, 2018 in Peru

    Gājām pa ceļu, kas līgani vijās lejup, šķērsojām braslus. Skats joprojām labs, taču nesalīdzināmi garlaicīgāks kā divas iepriekšējās dienas, tikai plikas kraujas, džungļi, putekļi un kaut kur zemāk šņāc upe. Pakāpeniski mēs nonācām līdz 2190 m augstumam, kur malu malās auga banāni, bet virs galvas pāris reizes pārlaidās kondors. Paspējuši pierast pie aizraujošajiem skatiem vispkārt, vairs pat neņēmāmies neko iemūžināt bildēs. Pēc pusdienām šķīrāmies no grupas, jo lielāka daļa izvēlējās 5 dienu un 4 nakšu pārgājienu, bet mēs tikai 4D/3N. Šonakt gulēsim viesnīcā. Bet vispirms jānoiet 12 km no Hidroelectrica gar dzelceļu līdz Aguas Calientes. Ja nav žēl 33 USD par biļeti, šo posmu var veikt arī ar vilcienu. Mēs gājām kājām. Taka bija nosacīta un vairāk nācās lauzīt potītes pa dzelzceļa uzbēruma akmeņiem. Dzelceļa malā atrodamas arī dažas kafejnīcas, kur var atpūtināt kājas, nogaršot sulīgu arbūzu vai papildināt savus ūdens krājumus. Gan taka, gan dzelzceļš seko līdzi Urubamba upes meandram. Upe mežonīgi mutuļo, lietus sezona tuvojas beigām un kalnos lijis ir pārpārēm. Dienas beigās bija absolūts nogurums, nācās sevi pat piespiest ieiet dušā. Gaisa mitrums šķiet sasniedz visus 100% un sasvīdušās drēbes nežūst, istabā ož pēc pelējuma, bet pa TV rāda raidījumu 72 pasaules mīlīgākie dzīvnieki.Read more

  • Day25

    Salkantay trek: 2.diena

    March 28, 2018 in Peru ⋅ 🌙 26 °C

    Rīts ir vēss, bet sākot soļot jau drīz kļūst karsti. Šodien nostaigājām 21 km, uzkāpjot 600 m un sasniedzot 4638 m vjl. augsto Salkantay kalnu pārēju, kur tālāk devāmies aplūkot vēl vienu kalnu ezeru pie kura veicām seno inku rituālu, lai mums būtu veiksmīgs un drošs ceļš. Ziedojām ruma lāses Pachamama (Zemes mātei), lūdzām visām augstākajām virsotnēm, lai mums drošs pārgājiens un ar kokas lapiņām ievēlējām vēlēšanās. Tālāk sekoja garš ceļš lejup no kalna. Ar katriem no augstuma zaudētiem 100 m gaiss kļuva jūtami siltāks, apkārt parādījās daudzveidīgāka veģetācija, pēc ~1570 m nokāpšanas, proti, nonākot 2900 m augstumā vjl. attapāmies džungļos, kur auga banāni, krūmos bļaustījās papagaiļi un mums apkārt sīca moskīti. Reizi stundā apšļakstījāmies ar pretodu līdzekli un ārkārtīgi rūpīgi virinājām savas guļamtelts durvis.Read more

  • Day24

    Salkantay trek: 1.diena

    March 27, 2018 in Peru ⋅ ☀️ 10 °C

    Kārtējais rīts, kas sākas plkst. 4:00. Autobusa krēsli ne visai ērti, ceļš līkumains un šausmīgi kratās. Uzkāpām palūkoties Humantay lagūnu, kas patiesībā ir ezers, nevis lagūna. Mākoņi mijās ar sauli un Salkantay virsotne kautrīgi ik pa laikam izspraucās starp mākoņu segu, tomēr nevienu brīdi pilnībā neatklājot sevi. Laikapstākļi bija labi, par spīti tam, ka joprojām skaitījās lietussezona. Tiesa pēdējos 700m līdz nometnes vietai dabūjām izbaudīt kārtīgu lietusgāzi un arī krusu. Šodien nogājām vien 5 km, uzkāpjot 479 m un nokāpjot 390 m, sasniedzot maksimālo augstumu 4335 m vjl., bet nakšņojot 4025 m vjl. augstumā. Pēc pusdienu ieturēšanas lietus jau bija rimies un mums bija dots brīvais laiks iekārtot guļvietas, nosnaustiea vai pablandīties apkārt. Jānis nosnaudās, es gāju baidīt lamas un sasildīties saulē, kas jau gāja uz rietu. Nakšņojām būdiņās, kurām bija salmu jumts, stikla durvis un daudz šķirbu pa kurām pūta vējš. Mums bija silti guļammaisi, taču baidījāmies, ka pa nakti baigi pūtīs, tādēļ lielākās šķirbas nobloķējām ar savām somām. Naktī bija kādi +6°C, bet mums, par laimi, bija silti.Read more

  • Day22

    Krāsainie kalni un personīgais rekords

    March 25, 2018 in Peru ⋅ ☀️ 12 °C

    Vinicunca jeb La montaña de siete colores jeb Rainbow mountain jau ir diezgan leģendārs tūristu vidū, pateicoties National Georaphic un BBC, daudzi raujas to redzēt un tā atklāšana tūristu acīm pirms 2 gadiem ir daudz ko mainījusi vietējās kopienas ikdienā. Bet par visu pēc kārtas. Tūrei pieteicāmies caur mūsu hosteli, tā maksāja 70 PEN jeb 18 EUR no personas. Cenā bija iekļauts transports, brokastis, angliski runājošs gids, ieejas maksa parkā un pusdienas. Sākums bija stipri agrs - 4:30 no rīta. Mums atbrauca pakaļ ar busiņu, pa ceļam savācām vēl dažus cilvēkus un sākām braucienu uz kalniem. Ārā vēl bija tumšs un mēs ar Jāni ātri vien atplīsām turpat busiņa beņķos neērtās pozās. Es pamodos, kad busiņu sāka kratīt stiprāk nekā pirms tam, kas liecināja, ka bijām uzbraukuši uz zemes ceļa. Pulkstenis rādīja 7:30. Vēl jābrauc vismaz stunda, tad būs brokastis un kāpienu plānots uzsākt 10:00. Brokastis bija simboliskas - omlete, tēja un maize. Pārāk daudz vietās pasaulē nemāk brokastis. Kruasāns un kafija, tostermaize ar ievārījumu, viena pati plāna omlete... Kā cilvēks no tā var paēst un tad iet darīt svarīgus darbus vai spēt uzkāpt kalnā? Lai nu kā, 10:00 sākām savu gājienu Vinicunca virzienā. Izrādās pirms 8 mēnešiem izbūvēts ceļš, kas iedveš nelielas bailes pa to braucot un skatoties pa logu, bet toties pieved par 5 km tuvāk, tādējādi saīsinot kopējo pārgājiena garumu līdz 11 km turp-atpakaļ. Trases sākumā, vidū un finišā var iegādāties dzērienus un našķus. Tāpat var "noīrēt" zirgu, kas tevi uzvedīs līdz pēdējiem 50 m vertikālā kāpiena. Trases sākumā zirgs maksā 80 PEN, pa vidu 50 PEN un uz beigām jau 30 PEN. Vietējie fermeri ir pametuši savas saimniecības un vairs nenodarbojas ar zemkopību vai lopkopību, bet gan rod naudu tūristu apkalpošanā. Vai tā būtu tualete par 1 PEN ar klozetpodu, aliņš, kokakola vai uzkodas, svaigi spiesta apelsīnu sula pa 3,50 PEN, vai tūristu pārvietošana ar zirgiem. Un ko ne? Ja vīrs ar zirgu cītīgi strādā, tad dienā var nopelnīt pat 1000 PEN un vairāk, tādēļ bieži redzējām vīrus un arī dāmas, kas aši uzveda kalnā tūristus un tad rikšiem skrēja lejā no kalna, lai paspētu vēl kādam pārdot savus pakalpojumus. Tāpat uz takas darbojās pāris tantiņas ar lāpstu un šaufeli, kas novāca zirgu atstātos mēslus no takas un bēra tos turpat ceļmalā, tā kā viscaur takas garumā mūs pavadīja sūdu smaka. Mūsu gids Villijs Viljams teica, ka šodien bija kādi 300 tūristi, bet īstajā tūristu sezonā no maija līdz septembrim dienā šo pārgājienu var veikt līdz pat 3000 cilvēku! Ja nepatīk šitāda burzma, var kalnam piebraukt no citas puses, no blakus ielejas, turklāt kājiņām divu stundu vietā jāiet vien 45 minūtes. Šādu prieku piedāvā dažas firmas, mēs pat apspriedām izvēlēties šādu alternatīvu tūri, taču cena - 95 USD - mūs atbaidīja.
    Daudzi mūsu grupiņas biedri padevās pusceļā un īrēja zirgu. Mēs ar Jāni braši aizsoļojām savām kājām līdz 5100 m (mūsu abu augsuma rekords!) virsotnei un tikpat braši aiztipinājām arī atpakaļ, iekļaujoties gida noteiktajos laikos. Tiesa man stāvākajos posmos ik pa brīdim nācās atvilkt elpu un Jānim vienubrīdi sāka sāpēt galva no spiediena. Vinicunca virsotnē pavērās satriecošs skats uz krāsainajiem kalniem un krāsaino ieleju, kuriem košos toņus piešķirot sērs, magnijs, varš un cinks, kā arī uz iespaidīgo 6384 m augsto un ledāja klāto Ausangate virsotni. Villijs Viljams teica, ka vietējie par šiem kalniem zināja jau vairākus simtus gadus, bet tūrisma firmas uzzināja tikai pirms 2 gadiem, kad daži ļaudis no pilsētas devās pārgājienā uz konkrēto ieleju kopā ar vietējiem fermeriem, kad tie no tirgošanās pilsētā devās atpakaļ uz savām mājām. Tāpat gids pastāstīja, ka pēc 60-70 gadiem no krāsainajiem kalniem pāri palicis būs tikai sarkanais kalns, jo lietus katru gadu noskalo ievērojumu kārtu no katra slāņa, kuru maksimālais biezums vietām sasniedz vien 60 cm.
    Gandarīti par sevi un apmierināti ar pārgājienu, kura laikā viscaur un visapkārt pavērās skaisti skati, laimīgi nonācām atpakaļ pie busiņa un braucām tālāk pusdienās uz tuvējo ciemu. Pie pusdienām izrādījās, ka daudziem no mūsu grupiņas bija piemetusies augstuma slimība - cilvēki izskatījās nomocījušies (par spīti tam, ka lielāko daļu veica ar zirgu), sūdzējās par galvassāpēm un vairāki pat pavemstījās. Tā kā draugi, kalnos sekojiet līdzi pašsajūtai - augstuma slimība nav joka lieta. Mūsu pašsajūta bija laba un apetīte vēl labāka. Pēc 11 km pataigas gardu muti ēdām rīsus, kas līdz šim bija noriebušies, un labprāt noēdām visus načos, kas bija palikuši pāri. Spriedām, ka bijām labi aklimatizējušies, jo pēdējo nedēļu dzīvojāmies apmēram 3800 m augstumā vjl.
    Kopā turp-atpakaļ ar busiņu tika veikti aptuveni 280 km.
    Atpakaļceļš kaut kā šķita skaistāks, laikam dēļ gandarījuma par sasniegto virsotni, dēļ patīkumā noguruma vai tikai tādēļ, ka tam pievērsu lielāku uzmanību. Ceļš vijās gar kartupeļu un kukurūzu laukiem, cauri eikaliptu mežam un gaisā virmoja ceļa putekļi, tie viegli kutināja degunu, bet skats aiz loga joprojām bija iespaidīgs. Ko gan tu padarīsi latvietim, kas dzīvojis līdzenumā? Protams, ka terasētie zaļie pauguri un augstās klintis liek sajūsmā bolīt acis. Un tā novakara saule tikai paspilgtina visus iespaidus.

    P.S. Pievienotās bildes nav apstrādātas, tās ir tādas, kādas mans telefons spējīgs uzņemt un atbilst attēlotajam dabā.
    Read more