Bulkley river

Viss notika nedaudz citādi nekā vakar biju aprkstījis. Vispirms jau jāpiemin iespaidīgais nobruciens lejup pie upes. Tas ceļš noteikti nebija domāts mūsu Skūlijam, drīzak gan tradicionālajiem amerikāņu pick-up džipiem. Skūlijs stenēdams un šūpodamies kaut kā noklunkurēja lejā, un krāmēšanās varēja sākties.
Novirze no iecerētā izrādījās tāda, ka braukt pa upi vakarā nesākām, tik ierīkojām nometni tā, it kā tikko būtu braukuši ar laivām.
Rīts ir saulains, bet dzestrs. Steigas nekādas nav, ēdam upmalas brokatis, pēc tam dodos Raimondam līdzi uzbraukt augšā līdz civilizācijai Skūliju, jo man ir cerība uzfilmēt neatkārtojamus augšupbraucamos kadrus. Uzbraukšana izrādījās mierīgāka nekā gaidīts,, lai arī no malas tas izskatījās vareni. Acīmredzami, tik liels un dzeltens transporta līdzeklis pa šo kalnu augšup nebija vēl braucis.
Uz upes viss bija kā Dieva svētīts - silta saule, vieglas krācītes, prasmīgi stūrmaņi. Pie strautiņu ietekām stājamies makšķerēt, jo Didzis ir atbildīgs, bet Viesturs - cerību pilns.
Līdz pēcpusdienai mūsu rīcībā ir 8 foreles, un par vakariņām nav bēdu. Uz pēcpusdienu saule kļūst nežēlīgi karsta, un ap pieciem stājamies malā tādā līcī, par kuru skaistāks nav iedomājams. Šī gan izsktās īsta lāču vieta, un pretlāču aerosolus turam pa rokai. Jā, starp citu, no rīta pirms izbraukšanas viens melnais lācis bija atnācis nomazgāties tikai kādus 100 metrus no mums. Līdz ar to esam spratuši, ka tā lāču lieta jāņem nopietni.
Mērena gaisa tempertūra vakarā noturas tikai kādu pustundu, uzreiz pēc tam to nomaina drēgns vēsums, kas liek mums iedzert sarkanvīnu un tisīties pie miera.Read more