Kontrastu pilsētas

Lapasa pēc nosaukuma ir Miera pilsēta, bet pēc savas dabas tā izrādījās ņudzoša 2 miljonu iedzīvotāju metropole, kura “de jure” ir Bolīvijas galvaspilsēta, bet “de facto” šo godu zaudējusi Sukrei. Interesanti, ka Lapasā pilsētas ietvaros augstumu starpība ir 400 metri pa vertikāli. No centra izliekas, ka esi bļodā ar stāvām malām, kuras apdarinātas ar dažādiem mozaīkas klucīšiem.
Esam pamanījuši arī, ka Bolīvija ir nabadzīga valsts, līdz ar to arī ielu kultūrai ir tendence to paradīt caur acīmredzami nekvalitatīvu un ļoti lētu preču tirgošanu uz segām visā centra ielu garumā, kā arī acīmredzamu vēlmi izmantot iespēju kādu apšmaukt. Es arī dažkārt mazās lietās tam ļaujos, lai nebūtu jāstrīdas. Tie kas mani pazīst, zina, ka tāds man dzīves piegājiens.
Ir arī vairak klaiņojošu suņu, Peru tādus nemanījām.
Mūsu Lapasas piedzīvošana nav apraksta vērta. Mūsu organismi piedzīvoja augstkalnes aklimatizacijas cikla grūto etapu, tapēc laiku veltījām vien saimnieciskām lietām: izmazgājām veļu, es kļuvu par Bolīvijas mobilā operatora Tigo klientu, pie kam mobilā interneta paketes cena šeit zema - 2,5 GB man izmaksāja 4 eiro. Domāju, ar to mums abiem pietiks līdz ceļojuma beigām. Pa vidu tam ik pa 15 minūtēm norīb skaļš petardes sprādziens, kas, kā noskaidroju, esot pašvaldību vēlēšanu kampaņas normāla sastāvdaļa.
Šorīt agri lidojam uz “de facto” galvaspilsētu Sukri, kas izrādās 6 reizes mazāka, toties 36 reizes skaistāka un tīrāka par Lapasu. Sukre pazīstama ar savu koloniālo arhitektūru, universitatēm un tīrību. Uzreiz secinām, ka skaistums šeit ir vērtība, un tā bijis jau paaudzēm. Acīmredzami to veicina arī augstāks labklajības līmenis, lielais jauno un izglītoto cilvēku īpatsvars.
Vienkārši izbaudām staigašanu pa ielām un parkiem, līdz nonākam Iezemiešu mākslas muzejā, kas izrādās ļoti kvalitatīvs etnogrāfiskās informācijas avots. Uzzinām, kādas ciltis ar kādam tradīcijam un krāsām šai reģionā dzīvojušas. Krāsas un mākslas motīvi atgādina inkus, tomēr tas nav viens un tas pats. Nospriežam, ka atšķiras arī izskats un saskarsmes kultūra. Piemēram, cilvēkiem šeit nav inkiem raksturīgo “lauzto” degunu, nav arī staltās stājas, kas balstīta augstaja pašapziņā. No tā arī ceļas uzbazīgāks serviss un arī agresīvaks piegājiens tirdzniecībā. Mazāk lepmuma, vairāk kustības, es teiktu.
Dodamies uz autoostu, lai vēl šodien dasniegtu Potosi pilsētu, kas ir 3 stundu brauciena attālumā no Sukres. Tuvojoties autoostai, spriežam, ka Sukrē pat šajā tradicionāli netīrākajā rajona valda tīrība.
Vajadzības spiests apmeklēju sabiedrisko tualeti. Kasiere ir ļoti stingra, viņa izvēlas mainīt labāk manu 100 bolivaru banknoti nekā laist mani uz mazo darīšanu par brīvu. Šeit japiebilst, ka apmeklējuma cena ir 1 bolivars.
Nevaru noturēties nepadalījies ar tualetes pieredzi - šeit klasiska pasapkalpošanās: ūdens nolaižamās tvertnes nedarbojas, tapēc katram apmeklētajam pienākums ar bundžu pasmelt ūdeni no kopējas mucas un noskalot aiz sevis palikušo. Ja to neizdara, kasiere bļauj virsū.
Autobusā uz Potosi esam iespiesti starp ģimenēm, kas runā, liekas, aimaru valodā, izskatās ļoti nabadzīgas, bet viedtelefoni ir visiem.
Potosi pilsētu sasniedzam jau krēslā. Tā kā tā ir kalnraču pilsēta, arī izskats to liek manīt. Pilsēta atgādina milzīgu, ar ēkām piebūvētu grantsbedri, kurā necilu ēku vidū izceļas populista, expresidenta Evo Moralesa pilsētai davātais Olimpiskais peldbaseins.
Ar to arī šī garā un kontrastainā diena galā.Read more