Neskati vīru no cepures

Uzreiz sākšu ar atvainošanos Potosi pilsētai par salīdzinašanu ar grantsbedri, dzīvē viss izrādījās pavisam citādi.
Viss sākās jau ar vakariņām, kad atklājām, ka resorāns iepretī mūsu salīdzinoši necilajai viesnīcai ir labakais, kuru šajā ceļojumā esam sastapuši. Izcila ne tikai forele, bet arī garneles. Garneles 4000 metru augstumā un izcilā kvalitātē!
Potosi izrādās sudraba rakšanas vieta jau no 16. gadsimta, līdz ar to agrāk bijusi ļoti bagāta. Arī tagad pilsētas koloniālais centrs ir gana smalks, skaistu arhitektūru un bruģētām ieliņām.
Bolīvieši ir traki uz maršēšanu pa ielām pūtēju orķestra pavadībā. Potosi, piemēram, šodien notiek veselas 3 šādas manifestācijas: protesta akcija pret pašvaldības piedāvāto pilsētas zonējumu, skolas jubilejai veltīts defilē un vācu biedrības organizetais emancipācijas gājiens. Troksnis visās malās. To mums pastāsta pilsētas lielakās baznīcas - Sv. Franciska katedrāles gids, kurš uzved mūs katrdrāles tornī un izrāda visu apkārtni, ieskaitot Cerro Rico kalnu, kurā rok sudrabu jau 500 gadus. Kalns ir tik liels, ka, izskatās, sudraba pietiks vēl 1000 gadiem.
Brauciens uz Uyuni pilsētu šodienas pēcpusdienā ir īpaša apraksta vērts, to veltu saviem kolēģiem no satiksmes nozares.
Zili melnais autobuss ar uzrakstu VIP plkst 14.00 jau mūs gaida pie 4. platformas. Atiešanas laiks pienāk, bet šofera vel nav. Stāv mazs pulciņš pasažieru, pie tiem pienāk dāma iezemiešu tērpā un iekasē 2 bolivarus no katra kā autoostas nodevu. Pa vidu darbam viņa koķetē ar mani, un arī iesper pa vēderu garām klīstošam sunim.
Ar interesi vērojam turpat blakus darbībā tādu malkas zāģim lidzīgu aparātu, no kura vīrs spiež sulu no bambusa dzinumiem.
Ap 14.05. atskrien šoferis ar kartona kasti padusē, uz steidzina visus kāpt busā. Pēkšņi sarodas liels bars braucēju, kuri spiežas autobusā iekšā, taču pulksten 14.10 autobuss sāk braukt projām no perona, jo beidzies autoostas atvēletais stāvēšanas laiks. Jau gaitā esot, tiek turpināta pasažieru uzņemšana. Līdzi tiem ielec arī dūšīgā dāma, kas uz perona nebija paspējusi iekasēt nodevu no visiem braucējiem. Aiz autoostas vartiem dāma izlec, bet uzreiz sākas cits tracis - vienas braucēju ģimenes viena locekle, izrādās, nav paspējusi uz jau tā par 10 minūtēm nokavēto atiešanas laiku. Pēc mazas bļaustīšanās tiek nolemts, ka autobuss brauks tik lēni, lai kavētāja ar taksometru varētu to noķert. Pēc minūtēm 15 kaut kur pie pilsētas robežas tas arī viņai izdodas.
Tiklīdz esam nokomplektējušies, salona pārzinis kā amatpersona īsi informē par maršrutu un drošības jautājumiem, tad paķer savu somu un pusstundu tirgo pasažieriem kaut kādu smēri, kas esot brīnumlīdzeklis pret jebkurām sāpēm.
Maršrutā ir arī pieturas, kurās viens pasažieris, laikam alu sadzēries, lec ārā mazās vajadzības spiests. Šoferis, lai izdarītu laika spiedienu, sāk lēnām ripināt, pirms čurātājs savu darīšanu pabeidzis, tā ka vainīgais ir spiests skriet un lēkt, lai nepaliktu grāvmalā. Tā tas notiek 2 reizes.
Brauciens pamazām kļūst mierīgāks, un pēc 4 stundām, kā solīts, nokļūstam Uyuni pilsētā, kur rīt sāksim sāls tuksneša tūri.Read more