Sālājs (Salar de Uyuni)

Beidzot tas brīdis ir klāt, kad redzēsim šī ceļojuma galveno mērķi - Uyuni sāls tuksnesi. Esmu pat izgudrojis tam latviski labskanīgu apzīmējumu - sālājs (spāniskais vārds ir “salar”). Domāju, ja jau var būt zālājs, tad var būt arī sālājs.
Uyuni pilsēta ir patiešām klimatiski briesmīga vieta, kur auksts vējš dzenā putekļus un arī, diemžēl, plēves maisiņus.
Mūsu sālāja tūrei izvēlējāmies kompāniju “Ruta verde”, kurai ir ļoti labas atsauksmes internetā, un arī interesants biznesa modelis. Īpašnieks mierīgi sēž birojā Niderlandē un no turienes visu vada. Speciāli izvēlējāmies spāniski runājošu gidu, lai arī par papildus samaksu bija pieejams arī angliskais variants. No rīta pie mums atbrauc mūsu gids Edsons, un varam doties ceļā. Edsons ir ap 30-35 gadus vecs iedzimtais ar labām manierēm un milzīgu 2001. gada izlaiduma Lexus džipu.
Sākums ceļojumam liekas pabāls - uz turpat Ujuni nomalē esošo vilcienu kapsētu sabraukuši turpat 30 džipi ar ekskursantiem, visi kuļas pa smiltīm milzīgā vējā un mēģina fotografēties pie lokomotivju un vagonu vrakiem. Interesanti, ka šī vilcienu kapsēta ir vien kādus 30 gadus veca. Kā jau izejvielu biznesā notiek, apstājusies blakus pilsētā esošā raktuve, līdz ar to arī pati pilsēta, un vilcieni dīkstāvē vienkārši sarūsējuši.
Dodamies vēlreiz cauri Uyuni pilsētai, un Edsons stāsta, ka tai dzīvību iepūtis Dakaras rallijs, kas no 2014. līdz 2018. gadam notika Čīlē un Bolīvijā. Maršruts gāja caur Uyuni, līdz ar to tika sabūvētas viesnīcas un kempingi.
Sālājs sākumā atgādina aizsalušu kalnu ezeru, kas pārklāts ar sniegu. Īstenībā tas arī ir ezers, tikai ledus vietā to pārklāj sāls kārta. Tikai uzbraucot uz tā virsū, redzama sāls struktūra. Intuitīvi liekas, ka virsmai vajadzētu būt slidenai, bet tā nav, jo sāls ir raupja. Edsons pa balto virsmu vālē uz 90, un drīz nonākam sālāja vidienē pie salas, kas saucas Inka māja. Tur esot mēdzis apmesties kāds inku tirgonis. Esdons pats, tāpat kā vairums šejieniešu, ir kuečua tautas dēls, un ar to lepojas. Viņš mums turpat uz baltās sāls uzklājis pusdienu galdu, un mēs apspriežam dažādas vietējās tradīcijas, ieskaitot dzīvnieku upurēšanu dieviem.
Inka mājas sala slienas kādu 100 metru augstumā, tā apaugusi ar lieliem kaktusiem, un pašā augšā tai ir galds, uz kura upurēti dzīvnieki un novietoti ziedojumi dieviem. Sālāja platība ir ap 10 tūkstoši m2, taču no salas augšas var dūmakā manīt to apskaujošos kalnus.
Pēc vismaz 1000 fotogtāfiju uzņemšanas kāpjam lejā, un nu laiks doties uz sālāja otru malu. Pa vidu apstājamies vēl safotografēties, jo spriežam, ka laikam jau šeit sava mūžā vairs nenonāksim. Saule šeit ir tāda, ka pēc 5 minūšu fotosesijas bez cepures viss ģīmis deg, neskatoties uz pirms tam uzklāto 55nieku krēmu.
Tālākais ceļš šodien aizved mūs uz Sanhuanas kapenēm, kur pēc senču tradīcijām nelaiķi apglabāti sēdus šūnakmenī izgrebtās alās, lai tie varētu skatīties lejup uz ieleju. Tagad šajās alās mierīgi atdusas kauli, ieskaitot arī galvaskausus. Neviens senčus te neaiztiek.
Diena galā, un mēs apmetamies viesu mājā tepat, kapeņu pakājē.
Interneta šeit nav, tāpēc būs jāīsina vakars ar sen aizmirstām metodēm. Par tām vēl spriedīsim. Izaicinājums laikam būs temperatūra iztabā, jo ārā naktī solās būt zem nulles, bet apkures mūsu numurā nav,Read more