Miera pilsēta La Paz (Lapasa) - no jauna

Tagad mums sākas garš, jo garš mājupceļš - no Uyuni plašumiem līdz par Rīgai tas aizņems 4 dienas. Trešdien no paša rīta vēlreiz ierodamies Lapasā, šoreiz jau dienas gaismā un pie labas veselības esam. Tā kā pilsēta pēdējos gados strauji augusi, tad lidosta atrodas pašā pilsētā. Līdz ar to atkal varam spītēt taksistiem un doties no lidostas uz pilsētu kājām. Redzams, ka tādi neesam vienīgie, jo gar ielas malu izveidots zaļš, no mākslīgā zalāja veidots gājēju celiņš.
Esam nolēmuši izmantot unikālo gaisa vagoniņu sistēmu, kas izveidota pirms 7 gadiem un aptver visus pilsētas rajonus. Par to izlasīju “Lonely planet”, kur arī pilsetas viesu drošības sajūtas vairošanai norādīts, ka projektu realizejusi austriešu kalnu kurortu aprīkošanas sabiedrība Doppelmayr.
Pieredze tiešām unikāla. Faktiski trosu sistēma darbojas kā metro tīkls, tikiai braucējiem vizuālais baudījums nāk bonusā. Te, protams, lielu lomu spēlē tas, ka pilsēta ir kā liela bļoda ar 400 metru augstām malām. Var arī redzēt, ka pilsēta lepojas ar šo sistēmu un stipri rūpējas, uzturēdama to tīru un skaistu. Protams, nezinu projekta ekonomisko pusi. Lai arī pasaules medijos pēdējā laikā daudz rakstīts par Bolīvijas ekonomikas krahu, praktiskaja dzīvē problēmas neredz. ASV dolāra kurss nedēļas laika ir stabils, un dolārs maiņas punktos ir nopērkams. Nedēļa gan nav ilgs laika periods ekonomikas vērošanai.
Braukājot vagoniņā, es jau gara acīm redzēju, ka arī Rīgā neizbūvētais metro varētu pārvērsties skaistos gaisa vagoniņos, kas slīd pa, piemēram, Brīvības ielas virsu kādu 10 metru augstumā.
Mēs kā mazi bērni pavadām kādas 3 stundas, vizinādamies ar vagoniņiem virs visiem Lapasas rajoniem, un secinām, ka, lai arī Bolīvija ir nabadzīga valsts, tās galvaspilsētas ekonomiskā jauda ir milzīga, un arī pilsētā skaistumam ir atvēlēta vieta.
Nākamajā rītā mums agrais brauciens ar atgriešanos Peru, kas no loģistikas viedokļa izradās ļoti raibs.
Esmu internetā nopircis autobusa biļetes no Lapasas uz Arekipu (Peru), reisu izpilda kompānija Vicuña Travel. Labā ziņa ir, ka mūsu pirkumu autoostā atzīst - esam ierakstīti kopējā kladē, vārdi gan neprecīzi minēti, bet atpazīt var.
Tagad mums sāk skaidrot brauciena struktūru: vispirms ar mikroautobusu brauksim līdz robežai, tad kājām šķersosim robežu, un tur mūs gaidīs lielais autobuss, kas, kā vēlāk izrādīsies, nav nekādā sakarā ar Vicuña Travel. Bet līdz tam vēl jātiek.
Robežas pilsēta Desaguadero ir īsts sirotāju un kontrabandistu midzenis. Cilvēki un mantas tiek vadātas ar velorikšām, visapkārt klīst kaut kādas amatpersonas visdažādākajās formās. Interesanti, ka Bolīvijas robežsargam uz galda kā darba informāciju redzu personu sarakstu, kas aizņem pusotru lapu A4 formātā, un kas rakstīta ar zilu pildspalvu. Tas man atgādina pāris gadus veco pieredzi uz Argentīnas/Čīles robežas, kur robežsargs bija apbruņots ar rūtiņu kladi un dienesta zirgu.
Kad mēs beidzot tiekam pāri uz Peru, izrādās, ka ar motorikšu mums jābrauc pāris kilometrus līdz autoostai, kurā atkal neko nevar saprast. Labi, ka mums apkārt grozās Vicuña Travel aģente, kura mūs iestumj autobusā, kas iet uz Limu ar pieturu Arekipā.
Kad pirku biļeti, bija solīts ceļā pavadīt 8 stundas, tagad sanāks 13.
Autobuss mums piedāvā visus iespējamos jaukumus - skaļu video filmu koplietošanas ekrānos, nemitīgu pasažieru bļaustīšanos, vietu mainīšanu, somu un bērnu staipīšanu apkārt utt. Esam pilnīgi iekļauti kultūru dažādībā, un mūsu tolerance tiek pārbaudīta.
Saprotams, ka tiekam galā.
Mums vēl atliek pamāt ardievas Titikakas ezeram un pārcelties pāri 4500 metru augstajai pārejai, lai nonāktu Arekipas vulkāniem apskautajās ielejās, taču savu iemīļoto El Misti vulkānu vairs neredzam, jo kļuvis tumšs.
Rīt no rīta lidojums uz Peru galvaspilsētu Limu.Read more