Halong bay - skaistums prasa upurus

Šorīt jau sešos no rīta sākas rosība, pie kam sagadījies ir tā, ka mūsu kajītes skaļrunī kļūdas pēc notiek tiešā translācija no grupas vadītāja istabas. Izklausās, ka viņš ir jautrs cilvēks - brīžiem uzdzied, brīžiem pie sevis kaut ko murmina.
Loģistika te ir sarežģita, līcī uz enkura stāv kāds desmits kruīza kuģu, notiek produktu piegāde un mainīšanās ar pasažieriem. Vienas apmaiņas rezultātā nonākam vieni paši uz tāda vidēja izmēra kuģīša, un mums līdzi iedod 5 dvieļus, bet gandrīz nekādus paskaidrojumus par sagaidāmo. Lidija izdara slēdzienu, ka esam acīmredzami apčakarēti. Tomēr tā nav - Vjetnamas valdības organizētā tūristu apkalpošana ir nedaudz jocīga, taču par krāpšanu to nosaukt nevar. Pēc nepilnas stundas brauciena mums pievienojas armijas formā tērpts gids un apgalvo, ka vadās mūs pa Viet Hai salu, uz kuras atrodas sens ciemats. Gida vārdu nevar saprast, tāpat nevar saprast gandrīz neko no viņa brīvi plūstošās angļu valodas. Vienīgais, ko saprotu, ka viņš savā militārajā karjerā piedalījies karā ar Ķīnu, tagad ir 62 gadus vecs un demobilizēts.
Uz Viet Hai ciematu ved betonēts celiņš, kas no abām pusēm apsprausts ar sarkanajiem Vjetnamas karogiem, pa to varam braukt vai nu ar velosipēdu, vai arī ar golfa laukumam piemērotiem elektromobiļiem. Mēs, protams, izvēlamies velo opciju.
Viet Hai ciemats manā pasaulē atgādina krievu Potjomkina ciemu - gar betona celiņu sabūvētas betona mājiņas, kurās ļoti maz kas atgādina tradicionālo vjetnamiešu dzīvi. Kaut kādā mērā tas ir ļoti interesanti, ja uz to skatās kā savas sociālistiskās valsts demonstrēšanas konceptu. Vienīgā obligātā atrakcija izrādās kāju masāža ar zivīm - jāapsēžas uz baseina malas un jāļauj, lai specializētas zivtiņas skrubina kāju pēdas. Ne visi to grib un var izturēt, jo ļoti kut un ir arī nedaudz bailīgi.
Saprotam arī, ka kārtība ir obligāta, ko gidam grūti noturēt, ja darīšana ir ar brīvdomātajiem eiropiešiem. Vajadzības spiests, gids rekvizē manu velosipēdu, lai noķertu un atgrieztu pie grupas noklīdušu franču pāri.
Ap pusdienlaiku salas apmeklējums ir galā, esam atpakaļ uz sava šīsdienas kuģīša, lai saņemtu nākamos obligātos tūrisma produktus - pusdienas, kam seko stundu gara kajakošana pa līci. Ozolu ģimene nolemj protestēt kārtībai un kajakos nekāpt. Nekas ļauns nenotiek, varam pasauļoties uz kuģa un noklausīties, kā mūsu militarais gids piebļauj visu līci, palīdzēdams saviem klientiem.
Tā nu vakars klāt, laiks loģistikas vingrinājumam, lai nogādātu mūs uz mūsu īsto kruīza kuģi Pandora, un šis vingrinājums izdodas nevainojami.Read more