Visa diena skudrupūznī

Šo dienu, kā nolemts iepriekš, veltām Hanojai. Esmu nolēmis doties uz kara muzeju, jo mani interesē Vjetnamas oficiālais stāsts par 30 gadus ilgušo karu. Noskaidrojas, ka šodien es esmu vientuļi lidojošais ērglis, jo nevienu citu kara muzejs neinteresēja. Tad nu pēc brokastīm šķiramies - es eju uz muzeju, pārējie uz franču koloniālisma pieminekļiem un vēl kaut kur.
Muzejs, kā jau kata muzejam pieklājas, atrodas Aizsardzības ministrijas aprūpē. Biļešu kasē sēž divas virsnieces - kapteine un majore, pie ieejas biļetes kontrolē vēl viena majore. Kad tieku iekšā, tad gan viss mierīgi, nekāda speciāla uzraudzība netiek veikta.
Viss ekspozīcijas stāsts veidots kā Vjetnamas cīņa par neatkarību, kas kļuva iespējama II pasaules kara beigu rezultātā. Domās velku paralēles ar Latvijas neatkarības cīņām pēc I pasaules kara, tās par laimi ilga tikai pāris gadus. Lai arī Rietumu pasaule stāsta par zaudēto cīņu pret komunismu Vjetnamā, muzeja stāstā komunisms netiek minēts, runa ir par vjetnamiešu apvienošanu, nacionālas valsts izveidi un neatkarības ideju. Par komunisma simbolu klātbūtni liecina tikai sarkanie karogi ar sirpi un āmuru ik uz stūra. Aizdomājos par to, ka varbūt sarkanie simboli bija vjetnamiešu obligātā nodeva kara sponsoriem - Padomju Savienībai, bet valsts iekārtas ideja bija cita. To laikam līdz galam neizpratīšu, be ar Vjetnamas oficiālo stāstu iepazīties bija vērtīgi.
Gribēdams satikt ceļabiedrus, dodos uz franču koloniālisma pērļu kvartālu, kur redzamā operas ēka un lepnākā viesnīca patiešām izceļas ar savu majestātiskumu, tomēr iet iekšā un dzert kafiju no dārgiem porcelāna traukiem negribas - autentiskāk Hanojā šķiet dzert limonādi no bundžas parkā uz soliņa, ko arī paveicu.
Mani draugi pa tam lāgam sūta ziņu, ka pusdieno pa glauno smalkas viesnīcas restorānā, kurp arī es dodos. Izrādās, viņiem bijusi kontrastu meklēšanas tūre - gājiens gar Hanojas-Saigonas delzceļa malu, kur kafejnīcas galdiņi novietoti 50 cm no sliedēm, pa kurām garām brauc īsts vilciens, iestrēgšana pārpildītā ielu tirdzniecības kvartālā, un tad beigās pieczaigžņu restorāns. Tā te ir.
Pēcpusdienā nolemjam atkal izmasēties, jo vakardienas pieredze ļauj šodien justies spriganākiem. Beigās tomēr liekas, ka “paēdušai pelei milti rūgti”, jo pēcmasāžas apspriedē secinām, ka nav bijis tik labi kā vakar.
Rīt metīsim Hanojai mieru, jo priekšā lidojums dienvidaustrumiem, tuvāk pie siltas jūras. Tā mēs ceram.Read more