Xuan Dai Bay

Esam nonākši Vjetnamas dienvidos pēc pusotras stundas pārlidojuma ar Vjetnamas aviolīniju reisu. Kamēr es pētīju Kara muzeju, mani draugi jau bija izvēlējušies viesnīcu pie jūras 1000 km attālumā no Hanojas. Ļo jauka izvēle, tik nebija pamanījuši, ka līcī pie viesnīcas nevar peldēties. Tas izrādās tiešām burvīgi (vismaz, man tā liekas), jo līcī notiek aktīva zivkopība, no krasta redzamas dažāda izmēra laivas un zvejas ierīces, arī gliemežu audzēšanas būri.
No laivām visiespaidīgākā šķiet tāda pilnīgi apaļa plastmasas bļoda pusotru metru diametrā, ko zvejnieks vada ar vienu auklā piesietu airi, imitējot dzenskrūves kustības. Tā bļoda iet uz priekšu līgani un žigli.
Vēlāk saprotam, ka šeit ir vairāki Dienvidķīnas jūras līči, kas visi piesātināti ar zvejnieku uzpariktēm, kuras savienotas ar dambjiem un laipām.
Jau vakar vakarā sapratām, ka te jābūt autentiskai jūras virtuvei, un tādu arī atradām vienā piekrastes nojumē. Tur plastmasas vannās mūs gaidīja dažādi zvēri, un mēs ar Google translate palīdzību veicām pasūtījumu. Ēdām 3 veidu gliemežus, ieskaitot ļoti kvalitatīvas austeres.
Šodienu sākam ar secinājumu, ka laikam esam vieni paši šajā jaukajā kūrortā, vismaz brokastīs nevienu nesatiekam. Lielajā zālē notiek darbinieku sapulce, daži strādnieiki jauc nost skatuvi, kas šeit vēl palikusi vai nu no Jaunā gada svinībām, vai kādas privātas ballītes. Lai arī silda jauka un spoža saule, visās darbībās jaušama tāda kā “off-season” sajūta. Man kā cilvēkam, kurš vienmēr cenšas doties pret plūsmu, viss šķiet loti jauki - saņemam daudz uzmanības un lielas atlaides.
Viesnīca mums uzsauc taksometru līdz tuvākajai pludmalei. Ceļš ved cauri ciematam, kur 5 kilometrus braucam kādu pusstundu. Pa ceļam gadās viss: bedres, vistas, mopēdi, ceļa remonts, suņi un arī rūpniecības preču veikali. Beigās nonākam vēl vienā pilnīgi tukšā kurortā ar lielisku līča pludmali, kurā ūdens pienāk pa taisno no jūras, nešķērsojot gliemežu būrus.
Kreisajā pusē no mums atrodas aktīvs zvejnieku ciemats, pie tā pludmalē redzams simtiem apaļo airējamo bļodu un gliemežu būru. Kad tuvojamies, piedzīvojam stipru smaku un milzīgu netīrību, tomēr pacietīgi izlaipojam cauri, lai tiktu līdz klints malai, kas iezīmē ciemata beigas. Nedaudz virs mūsu galvām klints terasē tiek veidota svētvieta. Pagaidām uzstādītas 4 ģipša figūras: Buda, Ho Ši Mins, bruņurupucis un nezināma dzīvnieka ragi, taču svētvietas ierīkošana turpinās.
Pa to laiku sācies neciešams karstums, un mēs atrodam bāru, kur, kā jau gaidīts, priekšā sēž Lidija un Viesturs ar aukstu alu. Viss jauki.
Viesturs ir jau sarunājis vešanu uz zvejnieku restorānu pie otra līča, kas esot īpaši labs. Patiešām, tur mums par godu tiek upurēts 1,3 kg smags krabis, un mēs nojaušam, ka tas visai īpašnieku ģimenei ir notikums. Uz mums šis notikums atsaucas tā, ka jāsāk meklēt bankomāts. Protams, Eiropas cenās tas būtu nieks, bet Vjetnamā krabja cena ap 60€ kilogramā ir “platīna līmenis”.
Vakarā ar Lidiju dodamies kājām uz pilsētiņu atjaunot Dongu krājumus, bet Google solītajā vietā bankomātu neatrodam. Lidija daudz laiku risinājuma meklēšanai netērē - pēc 5 minūtēm atrodu sevi kā pasažieri uz mopēda, ķivere man galvā, un mēs braucam uz banku. Lidiju redzu braucam uz otra mopēda, kuru vada, man liekas, vietējais policists.
Tagad gan diena ir galā, maks pilns, prāts mierīgs un jūra satumsusi. Līdz rītam!Read more