Panketiyagama

Pamostamies agri. Tuvojas saullēkts. Atveram balkonu un dzirdam ūdenskritumu, putnu dziesmas un tā kā klusu dziedāšanu, kura paliek skaļāka ar saules uzlēkšanu aiz kalna. Nospriežam, ka tā ir vietējo paraža dziedāt pirms saullēkta.
Šodien mūsu ceļš ved uz tējas rūpnīcu. Apmeklējam Damro tējas rūpnīcu, kura dibināta 1928.gadā. Šis tējas nams apgādā arī Anglijas karaļnamu. Izejam cauri rūpnīcas ražotnei. Degustējam divas šķirnes, melno un balto tēju. Iegādājamies tēju mājām un suvenīriem. Tējas rūpnīca ir ieskauta ar tējas laukiem- fantastiski.
Tējas koks brīvā dabā izaug līdz 10-15 metriem, par cik to plūc, tad ir krūmi. Tēju vācot ar rokām, to dara 2 reizes nedēļā. Ja to dara ar mašīnu, tad 1 reizi mēnesī. Tējas vākšana ar rokām ir ļoti smags darbs. Tējas vācējai, lai nopelnītu dienā 10 dolārus, ir jāsavāc 15 kg. tējas lapiņu. Neiedomājami !!!!
Ceilonas tēja tiek uzskatīta par vienu no labākajām pasaulē.

Tālāk ceļš ved uz Nuvara Eliju. Tā tiek saukta par mazo Angliju. Šeit valda vēss kalnu klimats. Piemērots tējas un dārzeņu audzēšanai. Šeit var redzēt Britu stila mājas, golfa laukumu, zirgus, rožu dārzus. Mēs apmeklējam veco godību, viesnīcu, kurā ir perfekts dārzs, smalks interjers, sudraba piederumi ēdamzālē, biljarda istaba, kur bumbiņas ir no ziloņkaula, baseins un citas smalkas lietas.
Apstājamies un izstaigājam tējas lauku. Skaisti. Mani Šrilanka pārsteidza ar plašo dārzeņu daudzveidību, kur raža ienākas 2 reizes gadā.
Tur aug viss, sākot ar kartupeļiem un beidzot ar kāpostiem. Dārzi ir veidoti uz augstām dobēm, tās ir perfekti izravētas un kārtīgas.
Tālāk dodamies uz Nanu-Oqa pilsētu, dzelzceļa staciju, lai dotos slavenajā braucienā līdz Ellai, Te esot pa ceļam skaista daba. Nu šis bija ekstrēms piedzīvojums. Nonākot stacijā izrādījās, ka vilciens jau gatavojas atiet. Mums vajadzēja skriet, lekt no perona un kāpt gandrīz braucošā vilcienā, kur pakāpieni bija ļoti augstu, bet mums bija puiši, kuri palīdzēja. Vilciena sastāvs visnotaļ interesants- viens vagons preču, pārējie pasažieru, Daži vagoni bez logiem ar restītēm un bez durvīm, toties katrā vagonā tualete ar izlietni, ļoti pieklājīgā izskatā. Vilciens diezgan pilns, bet mēs meitenes dabūjām apsēsties- mūs palaiž vietējie jaunieši. Mums blakus sēž jauns puisis, kuru pacienājam ar končām, bet pats neņem ir jāiedod rokās. Puisis gribēja koņču papīrīti izmest pa logu, bet redzot, ka mēs papīriņus noslēpjam kabatās- nokaunējās un neizmet pa logu, bet pēc brītiņa tomēr izmet. Blakus ejā sēž vietējo ģimenīte, kuru arī pacienājam ar končām.
Pēc brīža viņi mūs uzrunā, gribot parunāties. Nezinu, kas viņus piesaistīja, vai mani blondie mati vai mūsu valoda. Visi vietējie ir tumsnēji ar melniem matiem. Stāstam, ka esam no Latvijas, no zemes, kur ziemā ir sniegs. Rādām bildes, viņiem patīk. Un vispār vietējie cilvēki ir laipni un smaidīgi.
Esam klāt stacijā- pilsētā Ella. Izkāpjot ārā mājam atvadas mūsu jaukajiem ceļabiedriem, viņi dodas tālāk. Mūs jau gaida mūsu busiņš.Read more