Hòa Lợi

Šorīt nolemjam atkārtot pludmales braucienu, tikai uz citu vietu, taču nav nemaz tik vienkārši - mums ziņo, ka izvēlētajā pludmalē saimnieko kāda smalka viesnīca, un apmeklētājus no malas tā nepieņem. Mūsu apņēmību gan tas nemazina, un mēs dodamies iecerētajā virzienā, lai pētītu jūru un liedagu blakus mūsu negribētājiem.
Zivsaimniecība šodien norisinās īpaši aktīvi - katrā no piejūras baseiniem kaut kas notiek: tīkli tiek cilāti augšup-lejup, cilvēki kreisē apkārt apaļajās bļodās, daži brien pa dubļiem un vāc grozos gliemežus. Uzzinu, ka visvairāk uzmanības prasa austeres, jo tām ritmiski jāmaina vide no ūdens uz sausumu un atkal atpakaļ - lai trenētu gliemežnīcas atvēršanas muskuli. Tas muskulis faktiski arī ir tā austere, kuru ēdam. Okeānā šo darbu dara paisums un bēgums, bet baseinos tas ir cilvēku uzdevums.
Pēc pāris stundu klīšanas pa pludmali un ciematu nonākam kārtējā zivju resorānā. Izlaidība nenormāla - atkal ēdam austeres, tādas milzīgi lielas par 40 centiem gabalā. Kaut kas nereāls. Arī alu mums atnes pilnu kasti, tā laikam tas pieklājas. Taisnības labad jāpiebilst, ka alus gan ir tikai 4 grādus stiprs, karstumā daudz no ūdens neatšķiras.
Pēc brīža labā noskaņojumā dodamies tālāk cauri ciematam, līdz uzdzirdam tādu uzmundrinošu reklāmas saukli skaļrunī, kas virzās mums arvien tuvāk. Drīz arī ieraugām mūsu šīsdienas galveno varoni - suņu ķērājs uz mopēda būrī ved saķertu suni, ko draudzīgi un skaļi mēģina pārdot. Kā redzams, sociālisma valstī Vjetnamā mazais bizness nav aizliegts, un, droši vien, pēc saķertiem suņiem ir pieprasījums, citādi, kā gan suņu ķērājs iztiktu?
Šodien aizvadām savu pēdējo dienu Vjetnamas dienvidos, un rīt plānojam atgriezties Hanojā. Man ļoti gribas apmeklēt Ho Ši Mina mauzoleju, bet liekas, ka domubiedru šajā dēkā man nebūs.
Sākam jau kārtot domas uz māju pusi, lai arī tik daudz vēl jāapskata.Read more