Īstā kolumbiešu viesmīlība

19.JŪLIJS DIENA AR TRANS-IPIALES - TĀ TIK IR UZŅEMŠANA - ISTABA STARP ŠOSEJU UN ŪDENSKRITUMU

Jau no paša sākuma ir diezgan skaidrs, ka šī diena paies garlaicīgi, jo mums paredzēts sešu stundu brauciens no Popayan atpakaļ uz Pasto pa jau zināmu maršrutu. Šoreiz esam gudri un jau iepriekš noprasam, vai brauksim ar lielo autobusu, jo sešas stundas mazajā busiņā neliekas kārdinoši. Jā, viss kārtībā, un lielais Trans Ipiales buss, kas ceļā jau no Bogotas, piebrauc pie mūsu platformas. Pirms vēl kāpjam iekšā, salonā ielec policists ar narkotiku meklētāju suni, un pēc brīža jau redzam, ka tiek rūpīgi pārmeklēts kāds tumšādains puisis, kas, acīmredzot, paticis sunim. Tomēr vēlāk konstatējam, ka puisim ļauts turpināt ceļu.
Mūsu šīvakara saimniece Ardiana mūs rūpīgi instruējusi ar Airbnb palīdzību, ka no autobusa jāizkaāpj 19 km pirms pasto. Man liekas, ka skaidrāks par skaidru, bet autobusa šoferi lāga nesaprot. Zvanam Adrianai, viņa liek mūs izlaist ciemata centrā un sūta vīru pakaļ.
Un tad tikai viss sākas - tik neizsakāmu prieku par savu ierašanos neesam vēl redzējuši, kungs, runādamies ar mums, 8 kilometru laikā divreiz gandrīz avarē. Mājās mūs sagaida ģimenes draugi, visi metas runāties un mūs apskatīt.
Saimnieku sauc Eyner, un viņš ir tik priecīgs, ka esmu tikpat kā viņa vārdabrālis. Uzzinām, ka rīt ir Kolumbijas neatkarības diena, mājās būs ģimenes svētki, un visi kopā kāps tuvējā kalna virsotnē. Saimnieki aicina mūs pievienoties, un mēs ne varam, nedz arī gribam atteikt. Līdz ar to no plānoto divu lagūnu apskates laika paliks tikai vienai, bet tas nekas.
Māja ir iebūvēta stāvā nogāzē starp Pan-Americana šoseju un kalnu, mums tiek piešķirts trešais stāvs ar stikla jumtu un lieliem logiem. Līdz šosejai ir 20 metri, bet līdz "privātajam" ūdenskritumam 3 metri. Mēģinam jau laicīgi pierast pie trokšņiem, bet diez vai izdosies. Nakts rādīs.Lue lisää