La Mesa - Castro

Šodienas raksta varēja arī nebūt, tam par iemeslu kalpotu sāpoša kāja, Pasaules kauss futbolā, autora radošā krīze vai arī kāds cits apstāklis. Tomēr izlaisties nedrīkst, jo tradīcijas ir jākopj.
Skats uz šīrīta gājienu no manas puses nav spožs, jo jāveic 800 m pa vertikāli uz leju, un manām kājām tas nekam neder. Apsveru iespēju iet riņķī pa šoseju, bet brokastu saimniece mani atrunā, jo attālums esot divreiz lielāks. Mani ceļabiedri tikmēr ir gabalā un es dodos viens pats meklēt lēzenāko taku. Zem manis un govīm ielejas kā balts vāks nosedz mākoņi, un es ar prieku safotografēju “Astūrijas lidojošās govis”. Tikmēr migla nāk virsū un man nekas cits neatliek kā izmantot marķēto svēto taku un steberēt lejup. Lejupkāpiens aizņem divarpus stundas, kuru laikā noeju tikai kādus 7-8 kilometrus, tas beidzas pie brīnumzilas mākslīgās ūdenskrātuves ar milzīgu betona dambi un 70to gadu stila elektrostaciju. Mani nešķiramie ceļabiedri jau tur gaida un tālāk dodamies kopā.
Pusdienlaikā nonākam eksotiskā pilsētiņā Granda de Salime, kur uz vienas ielas sastopam ēzeli un sarkanu Ferrari, tur ir arī viens pusdienu restorāns un viena aptieka, pie kam abos ir rinda. Sevišķi liela tā ir aptiekā pēc plāksteriem, jo garais lejupkāpiens ir īpaši nedraudzīgs kāju pēdām.
Pusdienās pasūtam “pulpo” jeb astoņkāji, kas liecina par tuvošanos Galīcijas novadam. Astūrijā jāēd gaļa, bet Galīcijā jūras zvēri - tas katram svētceļniekam jāzina.
Pēdējos 5 km veicam pa Spānijas pēcpusdienas svelmi līdz sasniedzam savu šīsdienas apmetni Castro ciematā ar 29 pamatiedzīvotājiem. To rezervējām pa telefonu, jo Booking.com šeit nav populārs.
Tālāk parastā vakara procedūra ar muskuļu staipīšanu, zeķu mazgāšanu, aukstu alu un tagad arī futbolu.
Kamēr šo rakstu, krievi iest arābiem pirmo golu, pats futbols izskatās pašvaks un, manuprāt, vienīgā redzēšanas vērtā lieta ir Putina seja, kad Sauda Arābijas princis viņam apsveicot paspiež roku.Read more