Camino Primitivo

Vakardienas Aināru vakars izvērtās gana jautri, ar labu Riojas vīnu un vienu glāzi brendija uz četriem noslēgumā, jo izcilā Carlos Primero bārmenim nebija, bet citas draņķības daudz dzert nevar. Šodienas maršruts ir viens no fiziski prasīgākajiem visā ceļā - kāpums 930 m pa vertikāli, un tam jābūt gataviem.
No rīta mūsu nometnē ir liela rosība, jo Zandiņai jāspriež par jauno Pupuchu pakas dizainu. Līdz galam nolemt gan neizdodas, un varbūt labi vien ir. Lielas lietas prasa vairāk laika.
Pirmie 8 kilometri ved stāvus kalnā, un drīz attopamies, ka neesam paņēmuši līdzi dzeramo ūdeni. Nedaudz laika patērējam, katrs pie sevis domājot, cik otrs ir stulbs, ka nav atcerējies par ūdeni, bet trešajā kilometrā jau mākam par to pasmieties.
Sestajā kilometrā apdzenam kādu svētā ceļa tūristu grupu, kas izvesta vienas dienas pastaigā bez somām, un jūtam zināmu pārākumu pār šiem viendienīšiem.
Šodien ir ceturtā diena, un mēs esam jau sapazinušies ar “mūsu ritma” gājējiem, jo naktsmītnes jau ir apmēram tās pašas, un ceļmalas bāriņos jau arī var papļāpāt. Visjautrāk iet kādai jaunai dāmai no Nīderlandes, kuru lenc dažādi kavalieri, kuri gan gājiena gaitā atkrīt, jo dāma ir strauja gājēja.
Arī Lidijai iet labi, jo augšup ejot ir varējusi sevi nomocīt, bet lejupejot viņa dodas drošā atrāvienā. Man gan uz leju tik labi neiet, jo kājām un mugurai stāvais un akmeņainais lejupceļš nepatīk. Velkos lēni nopakaļ un, saņēmis vārdadienas apsveikumu no Mārupes fizioterapeitiem, domāju, ka varēsim atkal lūgt, lai ved mūsu ķermeņus pie kārtības.
Oi, aizmirsu par galveno uzrakstīt - Astūrijas govis joprojām ir skaistas un jaukas, un pat buļļi šķiet draudzīgi. Pilnīga bezstresa sabiedrība.
Tā nu nonākam līdz šīsdienas mājvietai, kas ir kāda zemnieka svaigi celta ceļinieku apmetnes vieta pilnīgā “nekurienes vidū”. Viss ir jauki, un gatavojamies rītdienai, kad paredzēts stāvs lejupceļš. Iespējams, ka es mēģināšu to apiet pa vispārējas lietošanas ceļu - vairāk kilometru, bet saudzīgāk muskuļiem.Read more