Titikaka

No rīta, kā likts, 6os esam brokastīs, lai līdz 7.00 tiktu laivu piestātnē. Laiks ir tik jauks kā izdevies pirmā septembra rīts Latvijā - ir dzestrs, bet spīd spoža saulīte. Piestātnē atklājas bēdu aina, skatoties no Puno ekonomiskā skatpunkta - dīkā stāv pāris simti motorlaivu, katra apmēram 30-vietīga, bet ap piestātnē sanākušajiem ap 20 pasažieriem rosās laivu vadītāju un īpašnieku pūlis. Tiešām, žēl iedomāties, kā šie vīri šogad savus bērnus baro.
Mēs, protams, ciniski izmantojam šo iespēju, divatā tiekam pie veselas liellaivas par labu cenu, un diena var sākties. Vispirms apmeklējam slavenās Titikaka peldošās salas, kuras apdzīvo Uru tauta, kas sākusi dzīvi uz ezera, vairoties no inku agresivitātes. Sākumā dzīvojuši niedru laivās, tas izgudrojuši plostus, un beigās jau veselas salas, kas sastāv no kopā sasietiem privātiem plostiem, uz kuriem uzceltas ģimenes mājas. Problēma ir, ka, atškiribā no apbūves gabala uz sauszemes, niedru pamatne regulāri jāatjauno, jo niedres pūst.
Kā jau tas ekonomiski sliktos laikos pieklājas, pasažieri tiek vesti pie īpaši izredzētiem saliniekiem. Mēs ar Zandiņu apmeklējam salas Prezidenta ģimeni, noklausāmies stāstu par Uru tautu un sadzīvi uz salas, protams, nopirkām arī suvenīrus. Prezidents teica, ka ir ievēlets uz gadu, un šis viņam ir otrais termiņš. Zemāk skatiet manu goda foto ar Prezidentu pie viņa mājas.
Tālāk esam pasūtījuši, lai laivinieks mūs aizved uz Copachica pussalu, jo plānojam tur palikt, viesojoties iezemiešu viesu mājās, baudot iespēju satikt saimniekus un viņu gimenes locekļus.
Uz labu laimi ieklīstam pie Teodoras kundzes, inku izcelsmes sievietes, par kuras vecumu var spriest tikai pēc tā, ka meitai ir ap 25-30. Vēlāk izrādas, ka Teodoras kundze ir visas Copachica pussalas autoritāte un atzīta neformālā līdere. Esam nonākuši labās rokās. Padzeram šķistošo kafiju ar iebiezinātu pienu, vienlaikus saņemot padomu pēcpusdienas pastaigas maršrutam.
Mums jātiek pāri kalnam, kas 4000 metru augstumā ekvatoriālas saules apspīdētiem nav viegla lieta, bet skati atsver visu, to dēļ vien ir vērts ne tikai ciest, bet arī vispār dzīvot. Pievienoju ieskatam dažas bildes, bet iesaku katram šos skatus piedzīvot pašam.
Protams, mums kalnā kāpt ir neizsakami gruti, taču apkart notiek lauku dzīve: cilvēki ar kapļiem strādā kalnu terasēs, iekopjot dārzus, satiekam aitas, cūkas un ēzeļus. Viss kā pirms 500 gadiem, tikai auklas no kaprona, zābaki no gumijas un elektrība pieejama. Novērojamas dažas motorikšas, un cilvekiem rokās viedtālruņi.
Pec 4 stundu kāpelešanas pa kalnu terasēm saprotam, ka spēki galā, beigušās arī telefonu baterijas, tā ka fotografēt arī vairs nav iespējams. Viss, dodamies pie Teodoras kundzes vakariņās, kur ceram dzirdēt vēl ko interesantu par vietējo dzīvi. Mūs sajūsmina inku pēcteču nosvertība un lepnums, ar kādu viņi pavada savu dzīvi, neatkarīgi no materiālā stavokļa. Kaut mums, latviešiem, arī tāda būtu!Read more