Machu Picchu

Ceturtā diena - Machu Picchu

Izrādās, ka 3.30 piecelties nav pārāk grūti, ja esi aizmdzis drīz pēc astoņiem vakarā. Viss notek, kā paredzēts, tikai mums stundu tumsā jānosēž tumsā uz soliņa pie "čekpunkta", kur jāatzīmējas, izejot no nometnes. Tādi ir noteikumi, ātrāk nevens uz takas netiek. Līdz ar saullēktu varam sākt iet Machu Picchu virzienā, viss tik skaists, bet fotografēt nav laika, jo clvēki dodas uz priekšu tādā gaitā, it kā Machu Pichu varētu izgaist līdz ar denas iestāšanos.
Vēl tik jāuzkāpj pa pilnīgi vertikālām akmens kāpnēm, kas saucas "Gringo killer", un būsim pie Saules vārtiem. Tur mūs pārņem pelnīts lepnums, jo atšķirībā no "slinkajiem" autobusu tūristiem, mēs Machu Picchu ienākam kopā ar rīta sauli no augšas, turklāt mums mugurā vakar saņemtie T-krekli ar apliecinājumu, ka esam šurp nākuši 4 dienas pa inku taku. Tā pusstunda, līdz nokāpjam līdz centrālajai ieejai templī ir visvērtīgākā, jo neesam vēl iejukuši tūristu pūlī, ko steidzīgi no zemāk esošās Aguas Calientes dzelzceļa stacijas augšup ved autobusu rinda, un mēs varam brīvi skatīt un bildēt pagadām vēl tukšo pilsētu.
Kad tiekam iekšā pašā Machu Picchu pilsētas teritorijā, saule sāk spīdēt neticami karsti, un mums fiziski grūti ir noklausīties Havi stāstus par pilsētu, templi, inku sadzīvi un arī pakļaušanos spāņu iekarotājiem. Simboliski ir tas, ka pēdējais mūris pilsētā tā arī palicis nepabeigts, jo 1542. gadā Machu Picchu iedzīvotāji ar visu zelta krājumu pilsētu pametuši un devušies bēgt. Tā nu arī visa godība lēnām pārklājusies ar sūnām un krūmiem līdz pat 1915. gadam, kad tā tikusi jaunatklāta un pamazām atbrīvota no kultūrslāņa.
Mēs ar Zandiņu, un vēl arī dienvidāfrikānis Džeimss esam iegādājušies iespēju uzkāpt Wayna Pichu kalnā, kas ir viena no ikoniskajām virsotnēm, kuru var redzēt katrā Machu Pichu pastkartē. Šo iespēju iegādājāmies gluži nejauši, ar domu, ka, ja jau vienreiz dzīvē šeit esam, tad viss, kas nāk priekšā, jāņem pretī.
Iespēja izrādās dienas labākais notikums, jo, lai arī kalnā uzkāpt ir grūti, tomēr skats un gandarījums atsver visu, un jūtamies pavisam vareni un izredzēti.
Ar šo augsto punktu arī mūsu ceļojumam uz svētāko un izredzetāko inku vetu ir pienācis patīkams gals, vēl tikai alus un atvadu pusdienas no ceļabiedriem, tad atceļš ar vlcienu līdz Cusco. Varu droši teikt, ka avantūra ieraudzīt Machu Pichu laikā, kad epidēmjas dēļ visa pasaule uz to neskrien, ir vainagojusies ar panākumiem.
Rīt sāksim lidot atpakaļ uz Kolumbiju, un ceram, ka obligātas Covid testēšanas prasības iebraukšanai Kolumbijā pa šīm dienām nav ieviestas. Pasaule mainās ļoti strauji.Read more