Cali (Kali) - Salsas dzimtene

Šoreiz atkal rakstīšu par divām dienām, jo vakar praktiski visu dienu bijām ceļā - astoņos no rīta izlidojām no Cusco, un ap desmitiem vakarā ieradāmies Salsas dzimtenē Kali, kas ir viena no Kolumbijas trim lielajām pilsētām.
Kā bijām iecerējuši jau iepriekš, pēdējā vakarā Cusco caur Facebook sakontektējām Adrianu, pie kuras bijām izmantojuši naktsmītni pirma trim gadiem, ar domu, ka, ja ņems pretī, tad dosimies pie viņas uz Kali. Pretī ņēma uzreiz, pie kam nekavējoties “ievietoja” mūs apartamentā, kuru viņa kā māklere tagad izīrē. Tas esot viņas darbs tagad. Tā nu arī izlēmām paviesoties Salsas dzintenē.
Ierašanās brīdī tikām uzņemti pa smalko - pats dzīvokļa īpašnieks arī bija ieradies uz mums paskatīties, laikam esam īpaši reti sastopami viesi.
Tā kā mums ir pilnas somas ar netīrām drēbēm, un tīru drebju praktiski nav, uzreiz lūdzam pieeju veļas mašīnai, bet, ak vai, tā esot saplīsusi (varbūt, nekad nav bijusi). Toties rīt uz 5 stundām mums būšot nomas veļas masīna. Nevis iespēja mums kaut kur aiznest drēbas, bet veļas masīna brauks šurp. Uz ceturto stāvu, saprotiet!
Tā arī sākas šodiena. Ap pusdeviņiem Adriana raksta, ka lejā esot veļas masīna ar visu iznomātāju, un man jāiet ielaist. Visas durvis te aizslēgtas ar vairākām atslēgām un nodrošinātas ar restēm, tomēr kaut kā pie ielaišanas tieku. Veļas mašīnu puisis atvedis ar moci, uz bagāžnieka. Rodas arī iespaids, ka viņš gatavs viens pats to nest uz ceturto stāvu. Šoreiz gan viņam vaicas, jo esmu gatavs uz sevi ņemt 50% smaguma. Puisis pieslēdz agregātu, īsi mani noinstruē, un saka, ka 13.30 būs mašīnai pakaļ. Tas viss maksā 20 000 peso jeb 4,50€. Esmu ieguvis neticamu pieredzi.
Veļa mazgājas vienā mierā, un mēs ar Zandiņu dodamies uz pilsētu. Kali dzīvo ap 5 miljoni iedzīvotāju, un tā ir “īstā Dienvidamerika” ar milzu troksni, steigu, piesārņotu gaisu un zemi. Nojaušama milzīga nevienlīdzība - gan grezni veikali, gan apšaubāmas lētas ēstuves, viss vienkopus. Kas ērti, ļoti labi funkcionē Uber serviss, taksīši ir žigli un lēti. Ja paveicas, var kādu stāstu dabūt, es, piemēram, noklausījos visu patiesību par 90tp gadu Kali narkokarteli. Interesanti, ka brāļiem Rodrigesiem, kuri joprojām esot dzīvi un ASV cietumā, Kali ir diezgan laba slava. Pie mums, latviešiem, tāda slava laikam ir laupītajam Kaupēnam.
Pats Kali centrs izrādās ļoti sakopts, izstaigājam parku ar kaķu skulptūrām. Tas tā arī saucas - Kaķu parks. Kaķiem par prieku parkā izvietoti plakāti ar Amazones tropu putniem, arī ļoti labā kvalitātē.
Izstaigājam arī modernās mākslas muzeju, kur, protams, daļa ekspozīcijas veltītas “kokas koka lapu ceļam uz brīvību”. Jā, kokaīnam tādā vai citādā veidā ir liela vieta sabiedrības apziņā.
Vēl gribētos pastaigāt pa koloniālo centru, bet pilsētai virsū nāk varens negaisa mākonis, un mēs steidzamies atpakaļ uz dzīvokli.
Septiņos mums paredzētas vakariņas ar Adrianu, un tikko uzzinu, ka viņas dzīvesbiedrs un mans “darugs” Einers pēc 26 gadu kopdzīves vienas darba dienas vidū viņu pametis. Vienkārši teicis, ka viņam jāiet, un aizgājis. Tāda te dzīve.
Rīt turpināšu stāstu par Kali.Read more