Gletscherbahn

-Pa nakti traks negaiss plosījās, kas baigo optimismu šodienai nevairoja. Pieceļoties vismaz negaiss bija beidzies. Lietus gan vēl lija.
- Ap sešiem rītā vietējais džeks staigā pa gaiteni un spēlē ģitāru dziedot - "Bitte aufstehen!"
- Ēdam brokastis un nolemjam nogaidīt, jo diezgan stipri līst. Gaidot Madara kaut kādam džekam kājās ierauga manas vakar pazudušās čības, kuras viņam tiek konfiscētas. Nav tā ka svešam cilvēkam norāvām čības un bēgām prom. Šeit ir sistēma, ka ar āra apaviem iekšā neiet, tos pie ieejas atstāj un var vilkt koplietošanas čības vai savas. Es savas čības biju atstājis tepat kamēr izgājām ārā un kāds noteikti ar tām aizgāja, koplietošanas apaviem. Vēlāk gan izrādās, ka tās nebija manas kuras atguvām, bet tādas pašas kā manas. Vismaz tiku pie jaunām čībām.
-Sagaidām plkst. 8:00 un kaut kas ir jādara ilgāk gaidīt nav ko. Tiek apsvērts variants, ka meitenes iet pa to pašu taku atpakaļ un džeki iet tālāk. Bet nē... Madara ar tādu variantu nesadzīvotu. Viņa nāk ar mums un tad Anete ar Annu arī beigās ir gatavas iet. Nedaudz pēc astoņiem startējam pilnā sastāvā.
- Pēc aptuveni 30min ceļā lietus pārvērtās sniegā, jo uzreiz sākās kāpiens uz augšu. No iešanas viedokļa labāk, lai snieg, nevis līst, bet tālāk par degungalu redzēt gan nevar. Kāpjot augstāk vējš pieņemas spēkā un sejā jūtami vēja brāzmas ar mīnusu temperatūru. Esam ietērpušies plēvēs, lai paslēptos vismaz no ārējā vēja un lietus (iekšā tāpat viss sasvīdis slapjš, bet tas vismaz ir silts mitrums, kamēr esam kustībā). Lai neatdzistu pauzes maksimāli īsas. Principā tādiem apstākļiem neesam gatavi vispār. Vēl pirms 3 dienām šortos laivā sauļojāmies... Bet kā ir, tā jādzīvo.
- Temps ir diezgan labs. Panākam un apdzenam divas grupiņas, kuras izgāja pirms mums. Diezgan sirreāla sajūta. Mākoņi acīmredzami kustas. Dažbrīd kad mākoņi pakustas, starp tiem uz brīdi pavīd kalnu masīvi.
- Lai kā arī negribētos, bet nolemjam pēdējo posmu uzbraukt ar vagoniņu. Līdz šim ejot bijām kalnu aizvējā (kurš tāpat bija vairāk nekā labi jūtams), kad uzkāpām uz kores tas vēl krietni pieņēmās spēkā. Tādos laikapstākļos ar nosalušiem pirkstiem kāpjot pēdējo posmu, kur ir arī ķēdes pa kurām jārāpjas augšā būtu reāli bīstami. Kaut gan Mārtiņš, kurš bija botās un lietusmētelī pa 1eur bija manāmi neapmierināts par tādu lēmumu. Grupas konsīlijs nolemj, ka braucam ar vagoniņu.Leia mais