Colombia
Popayán

Discover travel destinations of travelers writing a travel journal on FindPenguins.
Travelers at this place
    • Day 243

      Passover in Popayán

      March 29, 2018 in Colombia

      Northwards bound we headed from Pasto to Popayán, the white city (la ciudad blanca), a two hour journey by bus. Popayán is considered as one of the most conservative and religious cities in Colombia, so what better time to visit than Easter, or as the Spanish call it, Semana Santa. When we arrived at our accommodation, we realised that the city centre was a twenty or thirty minute walk and that very little existed outside of the gated-community that would be our home for the next two nights.

      On our second day, we wandered around the city centre amongst all of the white, colonial-style buildings. Popayán was filled with people walking all over the place, many of whom were on a pilgrimage to the main Cathedral. Tagging along, we made it to the top of the hill, slightly out of breath, to witness a procession along the Stations of the Cross, situated around the church. It was at this point that Little Miss Pottymouth unleashed a tirade of profanities and blasphemous remarks that, if we had been seeking shelter in a church, it would have crumbled into a thousand, million pieces. Fortunately, most people wouldn't have understood much of the tirade other than perhaps the word Jesus and considering it was his day of days it didn't raise any eyebrows.

      After our brief religious experience, we headed back into the centre of town in search of the famous el Viernes Santo (Good Friday) procession. We ended up stumbling upon the floats for the parade, housed in a nearby church, but not the actual procession. As we wandered aimlessly, a Police Officer struck up a conversation with us and we queried her about the procession. We didn't quite understand whether the parade was supposed to commence in the day or night. It turns out the procession didn't start until 8pm that night.

      As we waited for the procession, in all its glory, another Police Officer began chatting to us, in broken English and we responded in broken Spanish. As we acknowledged that both parties lacked the skill to have a conversation, others listened into the conversation. We're sure the stickybeaks were thinking “oh, how lovely, the Gringos are trying to speak Spanish”. With a few well-wishes from the Police Officer and those eavesdropping, the Police Officer went back to his post and we waited in anticipation for the procession to commence.

      The procession was headed by a high-ranking religious figure followed by a number of altar boys and girls, in addition to the military police band, pounding out an eerie and haunting melody and drumbeat. For the first half an hour or so, the procession was entertaining but after two hours we had had enough of the seemingly endless floats depicting the trials and tribulations of Jesus on his death day.

      While our Spanish still needs a lot improvement, we found that we were able to have some basic conversations with some of the local police and a guy, Jose, who lived in the same gated-community. We'd been practising our Spanish tongue-twisters almost daily and when we regurgitated the rhyme, Jose confirmed we spoke like a six year child. But compared to four months ago, this was significant progress for us. Unfortunately, we couldn't hang around longer and we had to keep moving to reach our next destination.

      Next stop: Cali
      Read more

    • Day 11

      Silvia - īstais tirgus

      July 18, 2017 in Colombia ⋅ ☀️ 27 °C

      18.JŪLIJS. BRAUCAM UZ SILVIA - KO CILVĒKIEM NOZĪMĒ TIRGUS - APAVU TĪRĪTĀJS IR CIENĪJAMS AMATS

      Šovakar par rakstīšanas vietu izvēlos Popayan centrālo laukumu, lai tas man kalpo par iedvesmu. Pirmā šīsdienas stāstam pievienotā bilde rāda, kas man pašlaik acu priekšā.
      Bet nu - par visu pēc kārtas. No vakardienas potenciāli cēlajām vakariņām Čiks vien iznāca, jo restorānam gribējās izlikties smalkākam nekā tas patiesībā ir. Tā bieži gadās, bet paredzēt to ir grūti.
      No rīta ejam brokastīs jau 7.15, jo jāveic plānotais brauciens uz pilsētiņu Silvia, kas ir šo novadu apdzīvojošās Guambiano tautas tirgus vieta. Otrdienās Silviā iebrauc apkārtējo ciemu iedzīvotāji ar apmēram 50 gadus veciem atvērta ripa autobusiem (chiva), kam uz jumta saliktas pārdodamās preces. Vairums ir tērpušies koši zilos tautastērpos, visi ir tīri, glīti un lepni. Šeit tik tiešām var aptvert tirgus dienas nozīmi - tā ir teju vienīgā iespēja socializēties ar tautiešiem no citiem ciemiem, un tas tiek darīts pilnā sparā.
      Esam brīdināti, ka Guambiano cilvēki ir lepni un viņiem nepatīk būt par fotomodeļiem. Es pat drīzāk teiktu, ka viņi ir kautrīgi, tomēr ar vienu grupiņu no "stundu attālā ciema kalnos" saruna izdodas un tieku izvaicāts par dzīvi Eiropā.
      Tirgo šeit visu: augļus, dārzeņus, krāmus, lētus apģērbus, arī skaistus Guambiano sieviešu darinājumus. Pārdošana nav uzbāzīga, liekas, ka pieklājība un pieticība ir viens no šejieniešu tikumiem. Toties transporta līdzekļi ir izkrāsoti kā greznas rotas un rodas iespaids, ka ciema šoferis caurām dienām to vien dara kā apglezno savu chivu.
      Ap pulksten divpadsmitiem uz chivu jumtiem tiek krāmēti un nostiprināti pirkumi, kas tiek pārsegti ar brezenta segu, un kompānija var sākt doties mājup. Pa ceļam ar skaļu pīpināšanu tiek izsaukti veikalos, frizētavās un kafejnīcās aizķērušies ceļabiedri. Pēc brīža uz centrālās ielas paliek tikai mašīneļļas tērcītes, un mēs spriežam, cik tālu tāds eļļu tecinošs spēkrats var aizbraukt.
      Nu arī mums laiks ieturēt pusdienas un meklēt kompāniju Comotors Cauca, lai tiktu uz Popayan. Tas nav grūti, jo centrālajā laukumā stāv minibusiņi un tiklīdz visas vietas pilnas, tā aiziet. Tā ap četriem pēcpusdienā esam atpakaļ Popayan.
      Pirmā nodarbe šeit ir ekskursija pa augļu un dārzeņu lielveikalu, kur plauktos meklējam zaļā veidā visu, ko esam šonedēļ ēduši, un tas izrādas interesants piedzīvojums. Pēc tam nolemjam izmantot apavu spodrinātāja pakalpojumus, jo mūsu zābaki ir pagalam nobristi. Esam pārsteigti, cik cienījami un profesionāli cilvēki to šeit dara - Popayan apavu spodrināšana nav nekāda diedelnieku vai dzērāju nodarbe. Kvalitāte ir lieliska, un arī cena cienījama - 10 000 peso jeb 3 € par pāri.
      Ar to arī šīsdienas darbi galā, rīt brauksim uz dienvidiem Pasto virzienā.
      Read more

    • Day 10

      Puracé vulkāns un dzīve ap to

      July 17, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 28 °C

      17.JŪLIJS BRAUKSIM KALNOS UZ LABU LAIMI - DIVAS STUNDAS AR ZAĻO BUSIŅU - PIEDZIMT PAR GOVI PURACÉ NOGĀZĒS - CUEVA DEL VINO SKAN DAUDZSOLOŠI

      Šorīt brokastīs noskaidrojas, ka mums nav vienota dienas plāna. Zandiņa nemaz nezin, ka mēs ar Eļuku esam norunājuši braukt uz Puracé nacionālo parku, kur slejas septiņi vulkāni, un Puracé ir augstākais no tiem. Pa ceļam uz autoostu drusku apmaldāmies, un divi laipni policisti palīdz mums atrast ceļu, pie reizes brīdinot, ka manas staigājamās nūjas izskatās dārgas, un pastāv risks, ka kāds cits tās varētu gribēt.
      Noķert vajadzīgo busiņu nemaz nav tik viegli, jo, uz mūsu iecerēto vietu iet kādi četri reisi dienā. Busiņš izrādās daudz pieredzējis, un mūsu brauciens to apliecina. Kādu stundu braucam pa asfaltētu, bet ļoti līkumotu kalnu ceļu, tad asfalts beidzas, un busiņam ir ko turēt. Divās stundās pārvaram 2000 m augstuma starpību.
      Tad pēkšņi šoferis paziņo, ka mums laiks izkāpt, es painteresējos, kad viņš brauks atbakaļ, bet saņemu atbildi, ka šodien ne. Krustcelēs, kur izkāpjam, kāds vīrs šķiro tikko noraktus kartupeļus un zin stāstīt, ka pēdējais autobuss uz Popayan iet garām trijos pēcpusdienā, uz to arī domājam tēmēt.
      Sākam kāpt augšup, un redzētais atbilst aprakstam līdz sasniedzam ieeju nacionālajā parkā, kur mūs sagaida trīs gausi strādnieki un ēstuves saimniece, kas mūs padzirda ar kafiju, Eļuks izvēlas kokas tēju. Puracé uzkāpt mums nav laika, bet pakāpties augstāk gribas gan.
      Atrodam ceļu augšup caur govju aplokiem, lai redzētu Puracé ainavu. Nolemjam izpētīt, kāda dzīve šai apkārtnē ir govīm. Šeit ir skarbi, pūš auksts vējš un drusku smidzina lietus. Zāle ir pa pusei sausa un ciņi ir stiprā vēja izplucināti, tāpēc secinām, ka piedzimt par govi šeit nozīmē augt stiprai.
      Lai paspētu uz autobusu, kāpjam lejup tā, ka tiekam atpakaļ krustcelēs pulksten 2.15. Satiekam atkal onkuli ar kartupeļiem, noskaidrojas arī, ka no blakus mājiņas namamātes improvizētā kioskā var nopirkt alu un čipšus. Tā te pavadam stundu, vērodami, kā iet dzīve un veidodami attiecības ar cilvēkiem ap mums. Pulksten 3.25 no autobusa ne vēsts, sākam drusku uztraukties. Pēc brīža piestāj Toyota Hylux džips, kam pāri kravaskastei uzvilkts tents, un aicina mūs sēsties iekšā. Paveram tentu, un tur jau sēž seši cilvēki. Liekas neiespējami, bet atpakaļ jātiek. Pirmo ceļa gabalu braucu ar vienu kāju pāri aizmugures bortam, tad 2 sievietes izkāpj un paliek plašāk. Tas gan uz brīdi, jo jau tuvāk pilsētai atkal stājamies, un man blakus iespiežas sieviete ar 3 traukiem silta ēdiena, ko ved uz lielās šosejas pārdošanai. Tā kā viņas kungs paliek stāvus uz kāpšļa, tad divus plastmasas traukus ar siltu pārtiku turam mēs ar Zandiņu. Sieviete saka, ka tas ir viņas darbs katru dienu.
      Īsi pirms iebraukšanas pilsētā šoferis apstājas un savāc samaksu - 70% no autobusa biļetes cenas. Esam atbraukuši stundas laikā un apdzinuši visus transporta līdzekļus, kas mums pabrauca garām, kamēr gaidījām krustcelēs.
      Tā esam mājās jau ap pieciem pēcpusdienā un varam gatavoties vakariņām. Mūsu viesnīcas restorāns ir izslavēts, pat Lonely Planet to iesaka, tāpēc brokastu laikā jau rezervējām galdiņu ar skatu uz debesīm. Pamanīju arī, ka viens restorāna stūris nosaukts par "La Cueva del Vino" jeb vīna alu, ceru uz plašu Dienvidamerikas vīnu izvēli. Salud!
      Read more

    • Day 9

      Uz ziemeļiem pa skarbo Pan-Americana

      July 16, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 30 °C

      16.JŪLIJS TĀLĀK UZ POPAYAN - ŠEIT IR BAILĪGĀK - CIUDAD BLANCA

      No rīta mostamies ar tādu varenu, ritmisku troksni, tādu kā armijas parādes skaņu ar bungām un soļošanu. Tas liekas jocīgi septiņos no rīta, bet, acīmredzot, notiek kāds armijas parādes mēģinājums. Vakar rakstīju par policistiem, šodien dzirdam armiju - vispār jāsaka, ka Kolumbijā militārpersonu klātbūtne manāma visu laiku. Var jau arī saprast - pilsoņu karš oficiāli beidzās tikai pagājušogad.
      Tā kā Pasto kā pilsēta mums ne sevišķi patīk, un laiku sola sliktu, jau vakar nolēmām braukt tālāk uz Popayan, kas solās būt arhitektoniski smuka un atrodas tuvu skaistam dabas rezervātam. Brauciens ilgst sešas stundas, bet, iespējams, tas arī racionālākais veids kā pavadīt svētdienu, kad visās tūristu vietās apmeklētāju ļoti daudz.
      Lonely Planet vēsta, ka vēl pirms 5 gadiem šajā maršrutā bijušas biežas laupīšanas, arī pašlaik naktīs autobusi braucot rindā drošības apsvērumu dēļ. Rūpes par drošību jūtam arī mēs: vispirms, pērkot biļeti, rūpīgi tiek pierakstīti mūsu pasu dati, tad pirms brauciena sākšanas visi pasažieri autobusā tiek nofilmēti. Pēc 3 stundu ceļa apstājamies, busā iekāp kāds vīrs un atkal visus uzņem video ar kameru. Drusku tā kā bailīgi paliek.
      Lai arī brucam nedaudz lejup, Andu ieleju skati ir skarbi un daiļi, ielejas šķiet kādu kilometru dziļas, un Pan-Americana vijas gar pašu kraujas malu stundas garumā.
      Popayanā iebraucam pulksten piecos pēcpusdienā, uzreiz jūtams, ka te ir silti, klimats maigs un patīkams. Popayan tiek uzskatīta par otro skaistāko koloniālās arhitektūras pilsētu Kolumbijā aiz Kartagenas, kas ir slavena Karibu piekrastes kūrvieta. Tiešām - visas fasādes baltas, ēkas stilīgas un labi saglabātas, centrālais laukums dižojas ar simtgadīgiem kokiem. Iesim tagad vakara pastaigā, droši vien, ka patiks.
      Pirmo nedēļu esam pavadījuši ļoti daudzveidīgi, psiholiģiskais nogurums uzkrājies, tāpēc norunājam būt īpaši uzmanīgi cits pret citu sadzīves jautājumos. Mana mamma mēdza stāstīt stāstu no skolas pieredzes: Skolotāja saka trešajai klasei: "Es tagad uz brīdi iziešu, bet jums katram tikmēr jāpieskata viens cilvēks". Klasē izceļas ļembasts, katrs vēlas kādu pieskatīt, bet skolotāja smejas un turpina: "Jūsu uzdevums ir pieskatīt katram sevi". Tā darīt nolemjam arī mēs.
      Read more

    • Day 12

      Popayán

      May 25, 2015 in Colombia ⋅ ☀️ 18 °C

      I'm now adopting the Colombian habit of “madrugar“ (= getting up really early) every day, since with all the distances between the places I am visiting I would lose way too much time otherwise, as well because it's getting dark really early in Colombia. Therefore, my usual time for waking up has become between 5 and 6am.
      Since in Cali nevertheless I used to stay up until midnight, Popayán was rather a relaxing point. When I arrived around 11am, I first bought some food to cook in the hostel. Only after lunch I explored the little colonial town.
      How everywhere in the country, the traffic is terrible, but still Popayán was relaxing, because it is small enough to walk to all the points of interest. Anyways there is not that much to see, it's rather about the flair of the “ciudad blanca“ (= white city) and the two major museums. I went to one of them, the Museum of Natural History. It was really interesting, because it showed where in the country I would have the chance to see the different animals. Besides, with some of them I didn't even know that they existed in Colombia, e.g. Pumas, leopards and a great variety of snakes and birds.
      Read more

    • Day 10

      Bienvenido in Popayan

      May 10, 2019 in Colombia ⋅ 🌧 21 °C

      Eine weisse wunderschöne und vorallem sehr lebhafte Stadt.....
      Mit Tanz-Talenten der besonderen Art.....Was für eine Begrüssung......hätte nicht besser sein können....💃

    You might also know this place by the following names:

    Popayán, Popayan, Попаян, پوپایان, PPN, ポパヤン, 포파얀, Popajanas, 波帕扬

    Join us:

    FindPenguins for iOSFindPenguins for Android