Reset search
Ecuador&Colombia 2017Ecuador&Colombia 2017
SatelliteEdit route
A 18-day adventure by Ainars Read more
  • 16footprints
  • 2countries
  • 18days
  • 81photos
  • 0videos
  • 2.1kkilometers
Follow Calendar Share Bucket list
Date ascending
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017
    Day 11

    Silvia - īstais tirgus

    July 18, 2017 in Colombia ⋅ ☀️ 27 °C

    18.JŪLIJS. BRAUCAM UZ SILVIA - KO CILVĒKIEM NOZĪMĒ TIRGUS - APAVU TĪRĪTĀJS IR CIENĪJAMS AMATS

    Šovakar par rakstīšanas vietu izvēlos Popayan centrālo laukumu, lai tas man kalpo par iedvesmu. Pirmā šīsdienas stāstam pievienotā bilde rāda, kas man pašlaik acu priekšā.
    Bet nu - par visu pēc kārtas. No vakardienas potenciāli cēlajām vakariņām Čiks vien iznāca, jo restorānam gribējās izlikties smalkākam nekā tas patiesībā ir. Tā bieži gadās, bet paredzēt to ir grūti.
    No rīta ejam brokastīs jau 7.15, jo jāveic plānotais brauciens uz pilsētiņu Silvia, kas ir šo novadu apdzīvojošās Guambiano tautas tirgus vieta. Otrdienās Silviā iebrauc apkārtējo ciemu iedzīvotāji ar apmēram 50 gadus veciem atvērta ripa autobusiem (chiva), kam uz jumta saliktas pārdodamās preces. Vairums ir tērpušies koši zilos tautastērpos, visi ir tīri, glīti un lepni. Šeit tik tiešām var aptvert tirgus dienas nozīmi - tā ir teju vienīgā iespēja socializēties ar tautiešiem no citiem ciemiem, un tas tiek darīts pilnā sparā.
    Esam brīdināti, ka Guambiano cilvēki ir lepni un viņiem nepatīk būt par fotomodeļiem. Es pat drīzāk teiktu, ka viņi ir kautrīgi, tomēr ar vienu grupiņu no "stundu attālā ciema kalnos" saruna izdodas un tieku izvaicāts par dzīvi Eiropā.
    Tirgo šeit visu: augļus, dārzeņus, krāmus, lētus apģērbus, arī skaistus Guambiano sieviešu darinājumus. Pārdošana nav uzbāzīga, liekas, ka pieklājība un pieticība ir viens no šejieniešu tikumiem. Toties transporta līdzekļi ir izkrāsoti kā greznas rotas un rodas iespaids, ka ciema šoferis caurām dienām to vien dara kā apglezno savu chivu.
    Ap pulksten divpadsmitiem uz chivu jumtiem tiek krāmēti un nostiprināti pirkumi, kas tiek pārsegti ar brezenta segu, un kompānija var sākt doties mājup. Pa ceļam ar skaļu pīpināšanu tiek izsaukti veikalos, frizētavās un kafejnīcās aizķērušies ceļabiedri. Pēc brīža uz centrālās ielas paliek tikai mašīneļļas tērcītes, un mēs spriežam, cik tālu tāds eļļu tecinošs spēkrats var aizbraukt.
    Nu arī mums laiks ieturēt pusdienas un meklēt kompāniju Comotors Cauca, lai tiktu uz Popayan. Tas nav grūti, jo centrālajā laukumā stāv minibusiņi un tiklīdz visas vietas pilnas, tā aiziet. Tā ap četriem pēcpusdienā esam atpakaļ Popayan.
    Pirmā nodarbe šeit ir ekskursija pa augļu un dārzeņu lielveikalu, kur plauktos meklējam zaļā veidā visu, ko esam šonedēļ ēduši, un tas izrādas interesants piedzīvojums. Pēc tam nolemjam izmantot apavu spodrinātāja pakalpojumus, jo mūsu zābaki ir pagalam nobristi. Esam pārsteigti, cik cienījami un profesionāli cilvēki to šeit dara - Popayan apavu spodrināšana nav nekāda diedelnieku vai dzērāju nodarbe. Kvalitāte ir lieliska, un arī cena cienījama - 10 000 peso jeb 3 € par pāri.
    Ar to arī šīsdienas darbi galā, rīt brauksim uz dienvidiem Pasto virzienā.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017
    Day 12

    Īstā kolumbiešu viesmīlība

    July 19, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 14 °C

    19.JŪLIJS DIENA AR TRANS-IPIALES - TĀ TIK IR UZŅEMŠANA - ISTABA STARP ŠOSEJU UN ŪDENSKRITUMU

    Jau no paša sākuma ir diezgan skaidrs, ka šī diena paies garlaicīgi, jo mums paredzēts sešu stundu brauciens no Popayan atpakaļ uz Pasto pa jau zināmu maršrutu. Šoreiz esam gudri un jau iepriekš noprasam, vai brauksim ar lielo autobusu, jo sešas stundas mazajā busiņā neliekas kārdinoši. Jā, viss kārtībā, un lielais Trans Ipiales buss, kas ceļā jau no Bogotas, piebrauc pie mūsu platformas. Pirms vēl kāpjam iekšā, salonā ielec policists ar narkotiku meklētāju suni, un pēc brīža jau redzam, ka tiek rūpīgi pārmeklēts kāds tumšādains puisis, kas, acīmredzot, paticis sunim. Tomēr vēlāk konstatējam, ka puisim ļauts turpināt ceļu.
    Mūsu šīvakara saimniece Ardiana mūs rūpīgi instruējusi ar Airbnb palīdzību, ka no autobusa jāizkaāpj 19 km pirms pasto. Man liekas, ka skaidrāks par skaidru, bet autobusa šoferi lāga nesaprot. Zvanam Adrianai, viņa liek mūs izlaist ciemata centrā un sūta vīru pakaļ.
    Un tad tikai viss sākas - tik neizsakāmu prieku par savu ierašanos neesam vēl redzējuši, kungs, runādamies ar mums, 8 kilometru laikā divreiz gandrīz avarē. Mājās mūs sagaida ģimenes draugi, visi metas runāties un mūs apskatīt.
    Saimnieku sauc Eyner, un viņš ir tik priecīgs, ka esmu tikpat kā viņa vārdabrālis. Uzzinām, ka rīt ir Kolumbijas neatkarības diena, mājās būs ģimenes svētki, un visi kopā kāps tuvējā kalna virsotnē. Saimnieki aicina mūs pievienoties, un mēs ne varam, nedz arī gribam atteikt. Līdz ar to no plānoto divu lagūnu apskates laika paliks tikai vienai, bet tas nekas.
    Māja ir iebūvēta stāvā nogāzē starp Pan-Americana šoseju un kalnu, mums tiek piešķirts trešais stāvs ar stikla jumtu un lieliem logiem. Līdz šosejai ir 20 metri, bet līdz "privātajam" ūdenskritumam 3 metri. Mēģinam jau laicīgi pierast pie trokšņiem, bet diez vai izdosies. Nakts rādīs.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017
    Day 13

    KOLUMBIJAI 207 gadi

    July 20, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 21 °C

    20.JŪLIJS ŠODIEN KOLUMBIJAS NEATKARĪBAS DIENA - VĒL VIENA SKAISTA VIESU MĀJA KALNĀ - SVĒTKU PUSDIENAS - NEAIZMIRSTAMAIS KALNĀKĀPIENS

    Šodien viss ir daudz un traki, lai arī rīts iesākās mierīgi. Einers mums pagatavojis jaukas kolumbiešu brokastis - ceptas olas, siers un arepa (kukurūzas plācenis). Mierīgi paēdam un ejam staigāt, bet Einers mums piesaka būt atpakaļ uz divpadsmitiem, kad svētku pusdienas būs gatavas. Katlā uz grila garšvielās jau vārās vesela vista - sākums svētku zupai. Nosolamies būt laicīgi un dodamies pastaigā.
    Pēc kāda pusstundas kāpiena kalnā, kas mums tagad ir nieks, ieraugam tādu kā kempingu ar mājiņām, bet no tā pretim mums izbrauc pelēks fords. Lēnām ripina, tad piestāj, izkāpj kundze un metas ar mums runāties, auto sāk lēnām ripot, bet kundze tik nosaka, ka bremzes švaki tur. Tad gan iekāpj atpakaļ un pagriež fordu šķērsām ceļam, lai neripo tālāk. Aleksandra izrādas šīs vietas saimniece, un viņa grib mums visu parādīt. Viņa ir dizainere, kas nesen pametusi Pasto, lai veidotu šo īpašo kempingu ar izcilu skatu un izpaustos mājiņu dizainā. Izskatās izcili skaisti, bet noteikti tas ir nerentabls pasākums.
    Izskatam visu, bet vairāk laika arī nav, jo Einers piekodinājis divpadsmitos būt atpakaļ.
    Nekas gan nav nokavēts, jo viesu pirmā porcija ierodas vienos, bet beidzamā tikai pusdivos. Izrādas, ka viesi ir Adrianas drudzene Sandra ar radiem, kas ir ļoti ieinteresēti visu redzēt, jo Sandra ir šo māju nopirkusi, bet Adriana un Einers pārvācas uz Kali.
    Pusdienās pasniegtā kolumbiešu zupa ir izcila, sarunas raisās labi, lai arī alkoholu nelietojam. Jāteic gan, ka Kolumbijas 1810. gadā izcīnītā neatkarība pieminēta netiek, vairāk tiekam apskatīti un izvaicāti mēs.
    Savākšanās pastaigai notiek kā seriālos, līdz beidzot pirms trijiem esam gatavi doties kalnā. Tā kā ir jau vēls, pirmo gabalu veiksim ar auto. Kad sasēžamies, jākāpj atkal ārā, jo salonā jūtams nepatīkams aromāts. Kāds ir iekāpis suņa mēslā - tie izrādamies mēs ar Eļuku. Mazgājam zābakus un beidzot varam braukt.
    Pēc brīža pastaigas sākuma punkts ir sasniegts un kāpiens sākas. Einers iet pa priekšu, vicinādams mačeti, ko aizņēmies no pakalnē dzīvojoša zemnieka. Skati paveras brīnišķīgi: Galeras vulkāns, kas joprojām ir aktīvs, Pasto lidlauks uz klints kores un daudz, daudz citu kalnu. Mūsu maršruts ir drosmīgs - pāriet pāri šīspuses augstākajam kalnam līdz upei un arpakaļ. Lejā kāpiens izskatās grūts, jo takas nav. Einers sparīgi izcērt ceļu ar mačeti līdz piekūst un secina, ka tālāk netiksim. Griežamies atpakaļ, un labi vien ir, jo tumsa drīz būs klāt.
    Atpakaļ braucot divreiz gandrīz avarējam, jo jādzied karaoke diskam līdzi salsa un jāvicinās ar abām rokām. Beigās tomēr laimīgi finišējam mājās, diena ir izdevusies. Rīt ceram tikt līdz Laguna Verde - pēdējam šī ceļojuma lielajam objektam.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017
    Day 14

    Viszaļākā lagūna pasaulē

    July 21, 2017 in Colombia ⋅ ☀️ 14 °C

    21.JŪLIJS RĪTA CĒLIENS AR EINERU - LĪDZ LAGŪNAI TĀLU - IESPĒJAMS, SKAISTĀKAIS SKATSVPASAULĒ - VAKARA ATKLĀJUMI

    No rīta Einers mūs sagaida ar brokastīm, jo, kā runāts, viņš mūs vedīs līdz Pasto autoostai, lai mēs varētu beidzot tikt uz Laguna verde jeb Zaļo lagūnu. Kā jau iepriekš teicu, vienu no divām apskatei paredzētajām lagūnām mums nācāis atmest, lai piedalītos vakardienas svinībās.
    Einera braukšanas stils nav mainījies, vienīgi mēs bijām cerējuši uz tukšāku ceļu septiņos no rīta, bet cerības nepiepildās. Toties mēs sākam jau pie manevriem pierast.
    Ceļam uz Tuquerres - Zaļajai lagūnai tuvāko pilsētu un Kolumbijas visaugstāk kalnā esošo provinces centru - tiekam burtiski saķerti un ierauti busiņā. Vēl bez mums te ir trīs kukurūzas maisi, divi mazi bērni, mamma un onkulis. Ceļš ilgst pusotru stundu un ir ļoti ainavisks, tas beidzas apbrīnojami haotiskā un trokšņainā pilsētā, kur, mūsu busiņam apstājoties, pa durvīm ielaužas 3 galvas, kas sauc: Laguna Verde, Laguna Verde!
    Nolemjam, ka uzvarējusi ir pati pirmā galva, un pamājam. Puisis aicina sekot uz savu auto, kas atrodas kādu gabaliņu nostāk un nav apzīmēts kā taksometrs. Es jūtos labi, bet manas dāmas saka, ka pusstundu garajā ceļā domājušas, vai mūs neved kaut kur sadalīt gabalos un pārdot orgānu tirgotājiem.
    Laimīgi esam galā 3700 metru augstumā, no kurienes tālāk dodas tikai cilvēki, zirgi un pa kādam sunim. Līdz lagūnai 6 kilometri un vēl 300 metru augstuma starpība, kas šajā augstumā nav gluži nieks. Ceļš paiet ātri, jo liekas, ka ejam pa pasaules jumtu - visapkārt ainavas kādu 30 km attālumā, pie kam debesis pilnīgi skaidras. Lagūna atrodas Azufral vulkāna krāterī, kad esam sasnieguši krātera malu, līdz tai vēl jānokāpj.
    Jau no augšas skats neliek vilties, lagūnas ūdens sēra piemaisījumi liek tai izskatīties gaiši zaļai, pie kam tā viegli burbuļo, jo karstais gaiss no apakšsas spiežas cauri ūdenim. Lejā kāpiens ir grūts, jo stāvais krasts sastāv no slidenas melnzemes, bet par augšup kāpšanu vispār bail domāt.
    Toties tuvskats ļauj vēl ieraudzīt divas karstas upītes, kā arī pāris geizerus lagūnas krastā. Baudam klusumu un ainavu, līdz viens apmeklētājs iedarbina dronu un palaiž virs lagūnas, un tas nu nepavisam nav klusi, liekas, ka kāds laiž ar ūdensmoci pa zaļo ūdeni. Man nepatika.
    Sākam kāpt atpakaļ ārā no krātera, pārbaudot savu fizisko formu, un tā izrādas pietiekama. No krātera malas, pirms tam vēl paejot sānis pa taciņu, uzņemam, iespējams, skaistāko selfiju ar lagūnu un kūpošu vulkānu Cumbal fonā. Taciņa aizvijas tālāk, un redzam pa to nākam divus puišus, no kuriem lielākais nes 20 litru degvielas kannu, bet mazākais - desmitlitrinieci. Acīmredzot, pa šo taciņu var atnākt no Ekvadoras, kur degviela stipri lētāka. Domāju, ka nesiens ilgst vismaz divas stundas, atliek vien minēt, cik ir peļņa. Skarbi.
    Atpakaļ čeļš paiet identiski rīta pieredzei, tikai kukurūzas maisu vietā busiņā ieraušas milzīga melnādaina kokosa plāceņu tirgotāja ar visu bļodu.
    Atpakaļ pie Einera un Adrianas esam jau tumsā, bet neviena mājās nav, tāpēc esam spiesti kāpt pāri sētai. Esot aizkavējušies pie notāra, jo pabeiguši mājas pārdošanu un rīt 6.00 braucot projām, bet mēs varot gulēt, cik gribam. Brokastis būšot uz plīts.
    Viss ir jauki, līdz, mēģinot reģistrēties rītdienas lidojumam uz Bogotu, ieraugu sarakstā divas Elīnas un nevienu Aināru. Izrādās, pērkot daudzās biļetes, esmu kļūdījies. Zvanām pārvadātājam - kompānijai Avianca - bet viņi nevar palīdzēt, jo biļetes pirktas Opodo portālā, bet tiem Londonā nakts klusums.
    Gan jau atrisināsim - rīts gudrāks par vakaru, tomēr miegā laizdamies, redzu sevi autobusā 12 stundu braucienā uz Bogotu.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017
    Day 15

    Misija - izglītība

    July 22, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 17 °C

    22.JŪLIJS UZ BOGOTU VARĒSIM LIDOT VISI - DIENA AR SKOLAS DIREKTORU - UZ LIDOSTU PĒC "KOLUMBIJAS LAIKA" -

    Einers un Adriana sešos nav aizbraukuši, vēl septiņos rosās pa māju un stāsta man, ka Karloss - mājas pircējas Sandras dēls- aizvedīs mani uz lidostu un palīdzēs nokārtot vārda maiņu. Un, ka brokastis ir uz plīts.
    Tas ir cerīgi, un mēs ar Karlosu dodamies ceļā nekavējoties.
    Lidostā mums veicas labi, biļeti apmainam, vienīgi tas aizņem daudz laika. Toties komisija nav jāmaksā. Pie reizes arī reģistrējamies lidojumam.
    Atpakaļ braucot, runājam par politiku un ekonomiku, saruna vēršas plaši, jo Karlosam ir laba izglītība un laba angļu valoda.
    Laikam Karlosam mūsu saruna iet pie sirds, un viņš uzaicina mūs visus trīs aizvest uz Pasto centru, bet pēc tam izvēlas ar mums pavadīt visu dienu. Viņam ir tik daudz, ko mums pastāstīt par savu ģimeni un darbu.
    Karloss (Carlos Alberto Peña Montenegro) ir 30 gadus vecs, pēc izglītības inženieris, pēc aicinājuma - jauniešu izglītības entuziasts un Kolumbijas patriots. Ģimenei pieder privāta skola, kas nodarbojas ar jauniešu sagatavošanu iestājeksāmeniem valsts ģimnāzijās un augstskolās, un Karloss ir skolas direktors un sava tēva - skolas dibinātāja - darba turpinātājs. Var saprast, ka tēvs ir bijis kaut kas līdzīgs latviešu Krišjānim Valdemāram, milzīga autoritāte.
    Disciplīna skolā ir dzelžaina, jo Karloss uzskata, ka tikai tā var sasniegt rezultātu, un viņš pats ir uzrakstījis kārtības noteikumus uz 16 lapām. Noteikumi paredz, ka, piemēram, skolniekiem nedrīkst veidoties attiecības (un runa nav par intīmām attiecībām, viekārši puiši ar meitenēm nedrīkst draudzēties), nedrīkst lietot telefonus un citas ierīces, brīvajā laikā nedrīkst apmeklēt bārus/diskotēkas utt. Klasēs puiši un meitenes mācās atsevišķi.
    Par noteikumu pārkāpumu sods ir 50 algebras uzdevumi.
    Pats Karloss jūtas kā misionārs, viņš braukā pa pilsētu un vēro, vai audzēkņi neatrodas aizliegtās vietās, viens mūsu klātbūtnē tika pieķerts mācību laikā uz ielas.
    Sākam diskutēt par tik stingras kārtības plusiem un mīnusiem, bet Karloss ir pārliecināts, ka šai laikā un vietā tas ir visefektīvākais veids, kā izglītot jaunatni. Un patiesībā viņš šos jauniešus mīl.
    Pusdienas ēdam pie Karlosa dzīvoklī, kur rosās mājsaimniece Karmensita, kura pagatavo mums vistu ar rīsiem, un saņem pelnītu atzinību. Vispār novērojam, cik sirsnīgi un pieklājīgi turīgie kolumbieši izturas pret saviem strādniekiem un palīgiem. Paralēli pusdienām spēlējam galda spēli un skatamies latviešu Dziesmu un deju svētkus, ir jautri.
    Karloss uzstāj, ka vedīs mūs uz lidostu pats, tik pa ceļam vēl jāiebrauc skolā un jāsaskaita, cik audzēkņi nobastojuši sestdienas pēcpusdienu. Tas paņem diezgan daudz laika, un mēs jau uztraucamies, vai paspēsim uz lidmašīnu.
    No stundām aizlaidušies četri, un Karloss nekavējoties zvana vecākiem. Laika mums atlicis pavisam maz, un ar savu pieredzi saprotam, ka solītajās 30 minūtēs līdz lidostai netiksim. Ar kājas tirpinošiem apdzīšanas manevriem, pēc katra no kuriem Karloss pārmet krustu, ceļš aizņem 45 minūtes, un ar to ir gana labi, lai paspētu.
    Sirsnīgi atvadāmies un sākam ceļu uz Bogotu, lai arī pašā galvaspilsētā iegriezties šoreiz nesanāks. Esam režervējuši diezgan smalku viesnīcu pie El Dorado lidostas, vakariņojam glaunā restorānā, kur ēdiens garšo viduvēji, bet cenas gandrīz kā Eiropā, un spriežam, ka daudz labāk bija pie vienkāršajiem un sirsnīgajiem kolumbiešiem viesu mājās. Esam iepazinušies ar 5 dažādiem, bet ļoti jaukiem cilvēkiem šai pasaules pusē, un sakām paldies amerikāņiu kompānijām Google un Facebook, par to, ka mums ir rīki attiecību turpināšanai.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsEcuador&Colombia 2017
    Day 17

    Mājās

    July 24, 2017 in Colombia ⋅ ⛅ 11 °C

    23/24. JŪLIJS MĀJUPCEĻŠ UN EPILOGS

    Paēdam mūsu smalkajā Habitel viesnīcā brokastis, cik daudz un ilgi vien varam, lai pietiek enerģijas ceļam.
    Plāns sekojošs: Eļuks uz Quito pavadīt divas nedēļas ar Ekvadoras bēniem, mēs ar Zandiņu caur Parīzi uz mājām. Kopā dodamies uz El Dorado lidostu un tur vēl nejauši satiekam mūsu vakardienas drauga Karlosa māsu Stefāniju, kura bruc uz Kankūnu atpūsties.
    Eļuks lido pirmais, un mēs, gaidīdami savu reisu, saņemam jau ziņu, par veiksmīgu ieršanos Ekvadorā. Kavēdami laiku, vēl iepērkam suvenīrus, un es iegādājos ar rokām darinātu īstu Panamas cepuri smalkā kastē, ko noteikti būs izaicinājums smuki atvest līdz Rīgai.
    AirFrance atkal atgādina par savu floti - 30 gadus veca lidmašīna ar pelnutraukiem. Turklāt vēl reģistrējoties piedāvā vietas pēdējā, 47ajā rindā. Ja gribi tālāk no astes un tualetes - maksā 30€. Man liekas, tā ir klaji nesmuka prakse. Vienīgais uzjautinājums - mūs apkalpojošā stjuarte, acīmredzami, agrāk piederējusi pie cita dzimuma, un ir ļoti lepna par sevi.
    Parīzē bez aizķeršanās - jaunais AirBaltic lielais Bombardier mūs uzņem laipni.

    Mums atkal ir patiess prieks, ka esam sasnieguši jaunu ceļošanas līmeni - tikuši vēl daudz tuvāk Dienvidamerikas cilvēkiem un dzīvesveidam. Nezinām, kad un kur brauksim atkal, bet šoreiz esam daudziem apsolījuši atgriezties, un pret saviem solījumiem apsolamies izturēties atbildīgi.

    Paldies visiem bloga lasītājiem, kā arī īpašs paldies Zandiņai par bildēm. Arī es mēģināju dažus foto uzņemt, bet Eļuks diezgan pamatoti ar smaidu jautāja, vai es tos taisos publicēt. Tad es sapratu.
    Ar nepacietību gaidīšu ierosinājumus uzlabojumiem, tai skaitā arī kritiku, jo skaidri apzinos, ka atrodos literārās jaunrades agrīnā posmā.    Read more

    See translation
  • 2024© FindPenguins
  • Home
  • About us
  • Blog
  • Group Tracking
  • Press
  • Terms
  • Privacy Policy & Cookies
  • Support
  • Legal notice
  • English