Bahía de Copacabana

Šoreiz publicēju stāstu par divām dienām, jo vakar mums nemaz nebija interneta. Daudz visādu notikumu, stāstīšu visu pēc kārtas.
Vakar ap 8iem no rīta pametām savu jauko Casa del Sol, devāmies uz autoostu kājām, jo visu dienu būs jāsēž autobusā. Pirms tam jāizvingrina dibens.
Noskatāmies, ka Peru tagad mode suņus ģērbt mētelīšos, pie kam pašā Arekipas centrā tie ir smalka dizaina, ejot uz nomali kļūst vienkāršāki, bet pie autoostas suņi tērpjas savu saimnieku nolietotos t-kreklos.
Autobusā visas vietas izpārdotas, publika visdažādākā, ieskaitot pašnominētus cirka māksliniekus ar mākslīgo spalvu virtenēm. Kopā pavadāmais laiks ceļā - 6 stundas, bet esam jau iemācījušies, ka tas nekad netiek ievērots.
Brauciens bija ainaviski burvīgs, vēlreiz pietuvojāmies El Misti un citiem vulkāniem. Lai tiktu uz Titikakas ezera nogāzi, nācās pārvarēt 4500 m pāreju. Iedomājieties, tas ir gandrīz kā ar autobusu uzbraukt Monblānā.
Pa ceļam redzējām vairākus ciematus, kas likās atrodamies absolūti vēja un saules varā, jo koki tik augstu neaug, un zāle ir saules izdedzināta. Tomēr arī tādos apstākļos cilvēki dzīvo un saimnieko.
Pēc 5 stundu brauciena piestājām Huliakas autoostā. Huliakā jau pabijām pirms pusotra gada, un tā mums liekas briesmīgākā pilsēta pasaulē - viss netīrs, nekārtīgs, viens mudžeklis. Tomēr Huliakas autoostas tualeti Zandiņa novērtēja kā cerīgāku par autobusa būdiņu. Gadījās tā, ka viņa nebija projām ilgi, taču autobusa vadītājs arī nebija nekāds čamma, un es, sēdēdams savā 41. vietā, sajutu, ka buss sāk kustēties, bet 42. vieta tukša.
Trauksmi sacelt nebija viegli, jo divstāvīgajam autobusam salons nav savienots ar šofera kabīni. Pirmā stāva pasažieri izrādījās izpalīdzīgi, un mēs visi sitām ar dūrēm pa plastmasas sienu. Šoferis tad mūsu signālu sadzirdēja, un Zandiņa varēja mūs noķert. Pēc tam viņa ilgi cīnījās pēc elpas.
Galapunktā Puno mums laika bija maz, jo līdz tumsai bija jāsaķer mazais busiņs, ar kuru vēl stundā jātiek līdz Huli pilsētiņai, kur iecerētas naktsmājas.
Ar naktsmājām beidzot izdevās piedzīvojums, jo Huli pilsētā nekā tāda, kur gribētos iet iekšā nebija, kā rezultātā rezervējām Dona Alberto māju kādus 5 km ārpusē. Problēma tik, ka neviens pilsētiņas taksists neņēmās šo vietu atrast. Vēlāk izrādījās, ka pamatoti. Domāju, ka oficiālas adreses Alberto mājai nav, jo tā vēl nav īsti uzcelta. Pats Alberto gan izrādījās ļoti laipns un ierādīja mums tādu kā dārza mājiņu, kura pa dienu saulē sasilst, bet pa nakti izmanto uzkrāto siltumu. Tādas pie mums sauc par pasīvajām mājām, bet šeit pie Inkiem tā tas vienkārši ir bijis vienmēr.
Rīta sākas ar spožu sauli, Alberto mūs aicina brokastīs, cienā ar pašgatavotu “bio” omleti un siltu kvinojas tumi. Šis ir tas brīdis, kad sajūtam, ka atkal esam pietuvojušies inku dzīvesstilam. Blakus pagalmā cūka baro 6 sivēnus, pa ceļu iet cilvēki ar kapļiem, vienam vīram rokā sirpis. Alberto rāda viesu grāmatu, un redzu, ka šogad viņam bijuši tikai pārdesmit viesi: 30€ par nakti, kopā sanāk 600€ pa 4 mēnešiem. Bagāts no tā nepaliksi.
Pulksten 8.30 saule jau pavisam silta, un mēs sākam ceļojumu uz Bolīviju. Šodienas ceļamērķis - kurortpilsētiņa Copacabana ar ezera pludmali, kas grib sevi dēvēt par slavenās Rio Copacabana pludmales jaunāko māsu.
Esam nolēmuši ceļoti tik tuvu vietējam dzīvesstilam, cik iespējams. Braucam ar “colectivo”, tad kādu gabalu ejam kājām, bet karstajā saulē nogurstam. Visbeidzot sasniedzam Peru pierobežas pilsētiņu Yunguyo, abi sēžot vieglā auto bagāžniekā ar visām somām.
Yunguyo laukumā notiek svētki, vietējās mērijas pārstāvji saka uzrunas, centrālā laukuma malā sastājušies pūtēju orķestra dalībnieki un dāmas tautastērpos, gatavojas kopējam defilē apkārt laukumam. To arī mēs gribam sagaidīt, taču nesanāk, jo mērijas runasvīri runā jau 45 minūtes un nemaz netaisās beigt.
Promejot jautājam policistam, kas šie ir par svētkiem, un saņemam skaidru arbildi, ka 2. maija laukums svin savu dzimšanas dienu. Tā arī neviens īsti nezina ne to, kāpēc laukums nes šo vārdu, ne arī to, kura pēc skaita dzimšanas diena tā ir.
Peru/Bolīvijas robežu šķērsojam kājām, tad gan spēki ir beigušies un atlikušo gabalu līdz Copacabana atkal paveicam ar “colectivo”.
Šovakar vēl atlikusi saulrieta vērošana virs Tititkakas ezera un tad viss.Okumaya devam et