Teotihuacán

Prieks atkal kaut ko jaunu pasaulē apskatīt, un dubults prieks par to pavēstīt citiem. Šoreiz dodamies uz Meksiku, pie kam mums ar Zandiņu pievienojas Viesturs ar Lidiju, ar kuriem daudz dažādus pasaules brīnumus kopā esam redzējuši.
Esam iecerējuši redzet “īsto Meksiku”, kas nav ne Kankūna, ne Akapulko, nedz arī lielās pludmales viesnīcas.
Pilnīgi noteikti “īstās Meksikas” būtiska daļa ir milzīgā un jaudīgā galvaspilsēta Ciudad de Mexico, kas latviski laikam pareizi jāsauc par Mehiko. Lai saprastu izmēru, padalīšos ar dažādajiem viedokļiem par to, cik tad īsti cilvēku Mehiko dzīvo. Meksikas valdības informācija saka ka 9 miljoni, Google domā, ka divdesmit, bet kungs, kurš mūs šodien vadāja pa acteku piramīdām, ir pilnīgi pārliecināts, ka Mehiko pilsētā dzīvo 30 miljoni cilvēku. Man liekas, “latviešu zemniekam” tas vispār nav aptverams.
Turpmāk nedaudz strukturētāka informācija: ieradaāmies vakar pēcpusdienā ar reisu no Parīzes un uzreiz metāmies ievērot galveno likumu - par spīti nogurumam paēst normālā laikā vakariņas un gulēt iet ne ātrāk kā deviņos vakarā. Patiesībā novilku līdz desmitiem, aizmigdams ar domu, ka vajadzētu nogulēt līdz rītam. Kas tev deva - pamodos pulksten vienos naktī, un ar šausmām konstatēju, ka nākamā diena man visdrīzak ilgs 22 stundas.
Viesturs, ilgu gulēšanu neparedzēdams, jau iepriekš bija rezervējis “agrā rīta tūri” (sākums 6.20) uz acteku senpilsētu ar burvīgu un viegli izrunājamu nosaukumu Teotihuacan. Piramīdas parsteidz ar savu izmēru (skatīt foto) un veselu acteku pilsētu zem un ap tām. No mūsu tūres vadītāja, kas ir kaislīgs meksikāņu arheologs, saprotam, ka patiesos tempļu un pilsētu izmērus pat grūti apjaust, jo tos klāj gadsimtiem uzkrājies kultūrslānis. Te nākot palīgā zinatnes jaunākais atklājums - ģeoradars, kas mākot savā attēlojumā noņemt nos gan mežus, gan dubļus, gan lavu un vulkānu pelnus. Tālāk ilgi klausāmies par to, kā ģeoradars mums atklās pilnīgi jaunu pasauli.
Uzzinām arī šaušalīgas lietas par to, ka acteki dieviem upurējuši gan bērnus, gan arī pieaugušus cilvēkus, pie kam paši arī aizrāvusies ar savu ciltsbrāļu ēšanu. Esot mēģinājusi ēst arī spāņus, taču tie izradījušies negaršīgi...
Katrā ziņā, Teotihuakana apmeklējums bija prasīgs kā emocionāli, tā arī fiziski, jo visos tempļos taču bija jāuzkāpj.
Otrs šīsdienas manevrs ir meksikāņu mākslinieces ar traģisku likteni Frīdas Kallo muzejmājas apmeklējums. Frīda Kallo bija precējusies ar sava laika (20. gadsimta 20to, 30to un 40to gadu) slavenāko meksikāņu mākslinieku Diego Riveru, kurš gan bija liels bohēmists un daudzu citu sieviešu mīļotājs. Man šis ģimenes stāsts atgādina latviešu mākslinieku Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas kopdzīves stāstu, kas nesen Rīgā kļuvis labi zināms, pateicoties teātra izrādei.
Tagad gan liekas, ka slavenāka par savu viru ir Frīda Kallo pati. Kā skaidroja visu zinošais mūsu šīsdienas ģeologs: “Kopš Holivudas filmas uzņemšanas 2002. gadā, viss mainījies. Diego Rivera nav nekas, visa pasaule pielūdz Frīdu. Filma tā arī saucas “Frīda Kallo”, un tā ir piejama TET Shortcut sarakstos. Silti iesaku.
Katrā ziņā Frīda, kuras vaibstos redz gan mātes metises, gan vācu izcelsmes tēva sejas pantus, un kuras liktenis bija traģisks nemitīgu fizisku ciešanu dēļ (slimība, autoavārijas sekas) vienaldzīgu neatstāj. Pats muzejs gan pilns ļaužu kā lidosta pirms reisa, uz vēl gara rinda gaida ārpusē uz ielas, bet tas nav par šķērsli apskatīt gan mākslu, gan mākslinieku sadzīvas lietas un vietas. Interesanti, ka trīsdesmitajos gados meksikas elite idealizēja Krievijas sociālismu, virs Frīdas gultas atrodamas Staļina, Ļenina un Kārļa Marksa bildes, bet Leons Trockis pat kādu laiki dzīvojis šai namā. Runā, ka pat bijis nonācis “pārāk tuvu” pašai Frīdai, tāpēc bijis spiests aizvākties.
Šodien tas arī viss, rīt turpināsim Mehiko apgūšanu.Weiterlesen