Uz Dienvidameriku

Vinicunca jeb La montaña de siete colores jeb Rainbow mountain jau ir diezgan leģendārs tūristu vidū, pateicoties National Georaphic un BBC, daudzi raujas to redzēt un tā atklāšana tūristu acīm pirms 2 gadiem ir daudz ko mainījusi vietējās kopienas ikdienā. Bet par visu pēc kārtas. Tūrei pieteicāmies caur mūsu hosteli, tā maksāja 70 PEN jeb 18 EUR no personas. Cenā bija iekļauts transports, brokastis, angliski runājošs gids, ieejas maksa parkā un pusdienas. Sākums bija stipri agrs - 4:30 no rīta. Mums atbrauca pakaļ ar busiņu, pa ceļam savācām vēl dažus cilvēkus un sākām braucienu uz kalniem. Ārā vēl bija tumšs un mēs ar Jāni ātri vien atplīsām turpat busiņa beņķos neērtās pozās. Es pamodos, kad busiņu sāka kratīt stiprāk nekā pirms tam, kas liecināja, ka bijām uzbraukuši uz zemes ceļa. Pulkstenis rādīja 7:30. Vēl jābrauc vismaz stunda, tad būs brokastis un kāpienu plānots uzsākt 10:00. Brokastis bija simboliskas - omlete, tēja un maize. Pārāk daudz vietās pasaulē nemāk brokastis. Kruasāns un kafija, tostermaize ar ievārījumu, viena pati plāna omlete... Kā cilvēks no tā var paēst un tad iet darīt svarīgus darbus vai spēt uzkāpt kalnā? Lai nu kā, 10:00 sākām savu gājienu Vinicunca virzienā. Izrādās pirms 8 mēnešiem izbūvēts ceļš, kas iedveš nelielas bailes pa to braucot un skatoties pa logu, bet toties pieved par 5 km tuvāk, tādējādi saīsinot kopējo pārgājiena garumu līdz 11 km turp-atpakaļ. Trases sākumā, vidū un finišā var iegādāties dzērienus un našķus. Tāpat var "noīrēt" zirgu, kas tevi uzvedīs līdz pēdējiem 50 m vertikālā kāpiena. Trases sākumā zirgs maksā 80 PEN, pa vidu 50 PEN un uz beigām jau 30 PEN. Vietējie fermeri ir pametuši savas saimniecības un vairs nenodarbojas ar zemkopību vai lopkopību, bet gan rod naudu tūristu apkalpošanā. Vai tā būtu tualete par 1 PEN ar klozetpodu, aliņš, kokakola vai uzkodas, svaigi spiesta apelsīnu sula pa 3,50 PEN, vai tūristu pārvietošana ar zirgiem. Un ko ne? Ja vīrs ar zirgu cītīgi strādā, tad dienā var nopelnīt pat 1000 PEN un vairāk, tādēļ bieži redzējām vīrus un arī dāmas, kas aši uzveda kalnā tūristus un tad rikšiem skrēja lejā no kalna, lai paspētu vēl kādam pārdot savus pakalpojumus. Tāpat uz takas darbojās pāris tantiņas ar lāpstu un šaufeli, kas novāca zirgu atstātos mēslus no takas un bēra tos turpat ceļmalā, tā kā viscaur takas garumā mūs pavadīja sūdu smaka. Mūsu gids Villijs Viljams teica, ka šodien bija kādi 300 tūristi, bet īstajā tūristu sezonā no maija līdz septembrim dienā šo pārgājienu var veikt līdz pat 3000 cilvēku! Ja nepatīk šitāda burzma, var kalnam piebraukt no citas puses, no blakus ielejas, turklāt kājiņām divu stundu vietā jāiet vien 45 minūtes. Šādu prieku piedāvā dažas firmas, mēs pat apspriedām izvēlēties šādu alternatīvu tūri, taču cena - 95 USD - mūs atbaidīja.
Daudzi mūsu grupiņas biedri padevās pusceļā un īrēja zirgu. Mēs ar Jāni braši aizsoļojām savām kājām līdz 5100 m (mūsu abu augsuma rekords!) virsotnei un tikpat braši aiztipinājām arī atpakaļ, iekļaujoties gida noteiktajos laikos. Tiesa man stāvākajos posmos ik pa brīdim nācās atvilkt elpu un Jānim vienubrīdi sāka sāpēt galva no spiediena. Vinicunca virsotnē pavērās satriecošs skats uz krāsainajiem kalniem un krāsaino ieleju, kuriem košos toņus piešķirot sērs, magnijs, varš un cinks, kā arī uz iespaidīgo 6384 m augsto un ledāja klāto Ausangate virsotni. Villijs Viljams teica, ka vietējie par šiem kalniem zināja jau vairākus simtus gadus, bet tūrisma firmas uzzināja tikai pirms 2 gadiem, kad daži ļaudis no pilsētas devās pārgājienā uz konkrēto ieleju kopā ar vietējiem fermeriem, kad tie no tirgošanās pilsētā devās atpakaļ uz savām mājām. Tāpat gids pastāstīja, ka pēc 60-70 gadiem no krāsainajiem kalniem pāri palicis būs tikai sarkanais kalns, jo lietus katru gadu noskalo ievērojumu kārtu no katra slāņa, kuru maksimālais biezums vietām sasniedz vien 60 cm.
Gandarīti par sevi un apmierināti ar pārgājienu, kura laikā viscaur un visapkārt pavērās skaisti skati, laimīgi nonācām atpakaļ pie busiņa un braucām tālāk pusdienās uz tuvējo ciemu. Pie pusdienām izrādījās, ka daudziem no mūsu grupiņas bija piemetusies augstuma slimība - cilvēki izskatījās nomocījušies (par spīti tam, ka lielāko daļu veica ar zirgu), sūdzējās par galvassāpēm un vairāki pat pavemstījās. Tā kā draugi, kalnos sekojiet līdzi pašsajūtai - augstuma slimība nav joka lieta. Mūsu pašsajūta bija laba un apetīte vēl labāka. Pēc 11 km pataigas gardu muti ēdām rīsus, kas līdz šim bija noriebušies, un labprāt noēdām visus načos, kas bija palikuši pāri. Spriedām, ka bijām labi aklimatizējušies, jo pēdējo nedēļu dzīvojāmies apmēram 3800 m augstumā vjl.
Kopā turp-atpakaļ ar busiņu tika veikti aptuveni 280 km.
Atpakaļceļš kaut kā šķita skaistāks, laikam dēļ gandarījuma par sasniegto virsotni, dēļ patīkumā noguruma vai tikai tādēļ, ka tam pievērsu lielāku uzmanību. Ceļš vijās gar kartupeļu un kukurūzu laukiem, cauri eikaliptu mežam un gaisā virmoja ceļa putekļi, tie viegli kutināja degunu, bet skats aiz loga joprojām bija iespaidīgs. Ko gan tu padarīsi latvietim, kas dzīvojis līdzenumā? Protams, ka terasētie zaļie pauguri un augstās klintis liek sajūsmā bolīt acis. Un tā novakara saule tikai paspilgtina visus iespaidus.

P.S. Pievienotās bildes nav apstrādātas, tās ir tādas, kādas mans telefons spējīgs uzņemt un atbilst attēlotajam dabā.Read more