Argentina
Departamento de Güer Aike

Here you’ll find travel reports about Departamento de Güer Aike. Discover travel destinations in Argentina of travelers writing a travel blog on FindPenguins.

17 travelers at this place:

  • Day11

    Strait of Magellan, Chile

    December 25, 2014 in Argentina

    Really! who ever thought we could be there? Picture yourself as a kid in one of those endless geography lessons, thinking of those places that you'll never get to know.
    Well that was our first thought when we saw this sign!

  • Day9

    Lago Desierto - Čīles robeža

    January 3 in Argentina

    Viss izdevās ļoti labi. Esam pe Lago O'Higgins ezera Čīlē, mums ir naktsmītne un būs arī vakariņas.
    Iepriekšējā naktī rādījās visādi murgi, jo laikam jau biju uztraucies, vai šodienas maršruts izdosies. No rīta esam gatavi pusastoņos, un mums pakaļ atbrauc busiņš, kurā vēl salasās 6 cilvēki. Spīd saule, un mēs dodamies uz Lago Desierto, kuru plānojam šķērsot ar kuģīti. Lago Desierto ir kalnu iekļauts 12 km garš ezers, virs kura "karājas" 2 ledāji, kas lēni pil iekšā ezerā. Ceļš ar busiņu ilgst 2 stundas, lai arī jāveic tikai kilometri četrdesmit. Pa ceļam sāk līt, un mūsu optimisms par laika apstākļiem pāriet. Uz kuģīša esam 9 cilvēki, no kuriem uz Čīli taisas doties 3 - mēs uz vēl viens kungs ar velosipēdu. Kad piestājam krastā, redzams, ka visu nakti ir lijis, un mums jādodas augšup pa dubļu taku, kura tāda arī būšot kādus 7 km, pēc tam sākšoties grants ceļš.
    Dubļu tiešām gana, pie kam mums jāšķērso neskaitāmi strautiņi, kas nes ūdeni no kalnu virsotnēm uz ezeru. Ap piekto kilometru sāk parādīties velotūristi, kas dodas mums pretim no Čīles uz Argentīnu. Uzzinam, ka mūsu sākotnēji iecerētajā maršrutā kuģītis nav kursējis 6 dienas, un tikai tagad cilvēki tikuši šurp no Čīles ciemata Villa O'Higgins, kas ir pēdējā ar auto sasniedzamā vieta Čīles Patagonijā. Uzzinām, ka cilvēki izvēlas šo pāreju pa ezeru un dubļu taku, jo citādi jāmēro simtiem kilometru uz ziemeļiem, kur ir pirmā "civilizētā" robežpāreja.
    Skatoties, kā mokas sastaptie velotūristi, vairākkāirt pieminam savu kuģīša kompanjonu un vēlam viņam "virglus dubļus". Kad nonākam līdz grantētajam ceļam, sāk pūst ledains vējš, jo ir kļuvis klajāks. Velkam atkal vējjakas un sēžamies apēst sviestmaizes, lai mums tās neatņemtu Čīles robežsargi, jo Čīlē nekādus svaigus/nefasētus pārtikas produktus ievest nav atļauts.
    O'Higgins ezeru ieraugam jau 7 km pirms tā sasniegšanas. Tik gaiši zilu ūdeni dabā nav gadījies redzēt, izskatās pēc ilūzijas, bet nereāli sksistas. Otrā krastā redzami dažāda augstuma kalni, kas saules un ēnu rotaļā iekrāsojas vismaz 20 nokrāsās. Prieks ir liels, bet kājas arī jau dikti sāp.
    Ik pa laikam lūdzamies, lai mums paveiktos ar naktsmītni.
    Čīles robežsargs ir jautrs, par ēdienu nemaz nejautā, toties sakās Youtube redzējis latviešu meitenes, kas patikušas. Kad tiekam galā ar formalitātēm, pieripo arī mūsu velobraucējs, gluži bez valodas. Esot grūti bijis.
    Dodamies pēdējā kilometrā uz zemnieka māju, pretim nāk 4 francūži un saka, lai mēs steidzoties, jo viena istabiņa tik palikusi. Johaidī, ja nu riteņbraucējs mūs apsteidz? Žēl viņa vairs nav nemaz, pēdējo etapu veicam skriešus, lai arī jāpārvar stāvs kāpums. Spriežam vēl, ka, par laimi, arī riteņbraucējs nebūs spējīgs tajā uzmīties.
    Istabiņa atrodas, sarunājam arī vakariņas un brokastis. Eksotika - 2 gultas 6 kvadrātmetros, finiera sienā naglas kā pakaramie, vannasistaba kopējā. Riteņbraucējs ierodas tikai pēc pusstundas, bet brīvu numuru vairs nav. Viss, kā gribējām, izdevusies diena!
    Read more

  • Day10

    Candelario Mancilla

    January 4 in Argentina

    Fermu šai neticamajā vietā ierīkojis tagadējā saimnieka Ricardo Levican vectēvs, tagad šeit ie ap 200 govju un 30 zirgu, kurus tā arī neredzam, jo tie brīvā vaļā paši rūpējas par ēdamo. Tomēr izrādas, ka īstā īpašniece un saimniece ir 90 gadus vecā Ricardo māte - to uzzinām no vedeklas. Tā viņi te trijatā dzīvo. Vakaros vecā saimniece paliek gulēt savā īstajā mājā kopā ar viesiem, bet jaunie dodas uz nepabeigto jaunbūvi turpar blakus.
    Aizvakar, kad mēģinājām El Chalten norezervēt istabu šajā namā, vienīgais, ko aģentūra ieteica, bija uzrakstīt epastu Ricardo. Vēlāk satikām vairākus cilvēkus, kas arī bija uzrakstījuši epastus Ricardo un gaidīja atbildi. Atrodoties šeit, neviena pazīme neliecina, ka te būtu dators vai kāda cita ierīce, kas ļautu lasīt un rakstīt epastus. Uz palodzes stāv 2 rācijas, viena esot sakariem ar Čīles pusi, otra - ar Argentīnas. Bet sakari neesot stabili.
    Šodien jau kopš agra rīta līst, un vecā saimniece saka, ka nepāriešot. Tāpēc sēžam koridorā pie metāla krāsniņas, vērojam ģimenes rutīnu un pa laikam šo to jautājam. Pēc brokastīm jaunā saimniece izžauj veļu, sakārto māju, ber Ricardo ar rācijas palīdzību mēģina sazināties ar kuģīti. Līdz Villa O'Higgins ostai rācija īsti nevelkot, tāpēc droši sakari esot tikai tad, ja kuģītis jau ceļā. Kad noskaidrojas, ka kuģīša šodien nebūs, abi ar kundzi dodas āra gitās, neskatoties uz stipro lietu. Vecā saimniece paliek ar mums mājās. Mums par prieku virtuvē parādās arī vakardienas riteņbraucējs, kurš, izrādās, dabūjis istabu blakus mājiņā kopā ar jaunajiem saimniekiem.
    Nolemjam, ka ap vieniem iesim staigāt neatkarīgi no laika apstākļiem, jo jaunais Marmot lietusmētelis kaut kā jāatpelna. Lietus pulksten vienos pārstāj līt, vismaz tobrīd tā liekas. Ar prieku dodamies ārā. Plāns ir atrast tiltiņu pāri kalnu upri, kuru redzējām šurp nākot, šķērsot to un doties kādu gabalu gar ezera krastu. Reljefs gan neizskatās viegls, bet kartē staigātāju taka ir apzīmēta ar visiem skatu punktiem.
    Uzreiz gan pareizo ceļu neatrodam, nonākam pašā ezera krastā, tad rāpjamies augšā pa krauju, tad es, meklēdams ceļu, iekrītu krūmos un kļūstu pilnīgi slapjš, bet beigās tiltiņu atrodam. Tālāk jau viss labi, gājiens vainagojas ar pikniku slapjā un skaistā vietā.
    Kad nākam atpakaļ, pie mūsu mājas atkal līst, iespējams, lijis visu laiku. Vecā kundze mūs neatpazīst, mēģina ierādīt citu istabu, domādama, ka esam jauni viesi. Beigās tomēr izskaidrojam, ka mums jau istaba ir kopš vakardienas. Saprotam, ka pēcpusdienas kuģītis arī nav ieradies, bet no El Chalten puses ieradušies 4 jaunieši no Londonas. Pirmo reizi strādāju par angļu-spāņu valodas tulku starp šiem divdesmitgadīgajiem jauniešiem un veco saimnieci. Izdodas par procentiem 40, es tā lēšu. Esmu jau iejuties un palīdzu iekurināt krāsniņu, kopā gaidam mājās jaunos saimniekus, lai uzzinātu, cikos varētu būt vakariņas. Viss mierīgi ieiet vakara ritmā, ko apzīmogo pilns varavīksnes loks uz ezera, liecinot par lietus mākoņa aiziešanu.
    Read more

  • Day11

    Atpakaļ uz El Chalten

    January 5 in Argentina

    Šeit Candelario Mancilla no rīta deviņos vēl nav zināms, vai kuģītis šodien pienāks. Mūsu jaunie draugi no Londonas izrādas stipri nesagatavoti pasaulei, kurā nav interneta, mobilo sakaru un lielpilsētas precizitātes. Jau vakar vakarā ilgi nevarēja nolemt, vai ēst 14 ASV dolāru vērtās vakariņas, vai arī taupīt naudu. Beigās trīs draugi nolēma ēst, bet viens - taupīt. Bet tā kā guļamajā istabiņā bija auksts un drēgns, arī taupītājs izvēlējās sēdēt virtuvē un skatīties, kā citi draugi ēd. Galda sarunu laikā uzzinājām, ka puiši brauc ar saviem no Londonas līdzvestajiem riteņiem, par kuru tehnisko stāvokli pašiem nav ne jausmas.
    Šorīt brokastis ēd tikai viens no draugiem. Es jau mīkstu sirdi biju gatavs uzsaukt trijiem brokastis, bet puiši nabadzības dēļ lepnumu zaudēt negrasās, toties cepumu paku, pastētes bundžiņu un Pupuču paku pieņem ar prieku. Tad pēkšņi ierūcas rācija, liecinot par to, ka tuvojas kuģītis. Desmit minūšu laikā māja paliek tukša kā izslaucīta, tikai vecā saimniece sēž virtuves stūrī. Arī jaunie saimnieki ar auto notešas lejā uz piestātni, jo viņiem atvesta provīzijas krava.
    Mēs arī sākam savu gājienu, jo mums "jāizrakstas" no Čīles, pie kam jāpaspēj pie robežsargiem pirms atbraucēji izveidojuši rindu.
    Pirmie 5 kilometri ir pret kalnu, un ejot spriežam, vai tiešām šeit var ar velosipēdu uzmīties, līdz ceturtajā kilometrā mūs apdzen britu pāris, vizuāli gana viegli pārvarēdami stāvumu. Nākošie mūs apdzen tikai desmitajā, tad divpadsmitajā un sešpadsmitajā kilometros. Toties, kad tiekam uz meža takas, mēs atkal apdzenam visus, atskaitot pirmo pāri. Vēlāk izrādās, ka viņi ir kungs ar kundzi - kalnu riteņbraucēji. Priekšpēdējā kilometrā noķeram britu meiteni, pēc skata 20 gadīgu, kas praktiski iestrēgusi šaurajā takā, jo velosomas spiežas pret takas malām, un viena soma jau nokritusi. Labākas pasaules vārdā atņemam viņai divas no čertām somām un nesam lejā līdz ezeram. Pa ceļam vēl spriežam, vai mēs paši ar riteņiem šo posmu pievarētu. Secinam, ka gan jau jā.
    Pa ceļam salasam ogas, kaut ko līdzīgu brūklenēm, tikai lielākas un saldākas. No ogām uztaisam limonādi, pieberot līdzpaņemtajam ūdenim. To uzdrošināmies dzert, jo ogu paraugu kā ēdamu vakar apstiprināja vecā saimniece.
    Pārgājiena galapunktu pie Lago Desierto sasniedzam ap puspieciem - stundu pirms kuģīša. Diena ir tik jauka, ka ejot esam varējuši saskatīt Fitz Roy virsotni reizes 10, sākot jau no sava gājiena 6. kilometra, bet virs ezera tā burtiski izslējusies pāri visam. Laiks ir tik jauks, ka apsveru iespēju izpeldēties, neskatoties uz to, ka ūdens temperatūra ir plus 4 grādi. Tomēr domu atmetu, jo krasts ir tik akmeņains, ka gūti ieiet ūdenī. Kamēr šo apsveru, saulei priekšā aiziet mākonis, un sāk pūst tāds vējš, ka jāuzvelk mugurā viss, kas somā atgādina apģērba gabalus. Tā te ir - laiks mainās četras reizes dienā.
    Lago Desierto ezera kuģītis ir uzticams, pienāk laikā un ved mūs uz dienvidu krastu, lai mēs tiktu uz El Chalten. Šis pēdējo triju dienu piedzīvojums patiesi ir tas, ko gribējās pieredzēt. Nonākšana tuvu nepieradinātai dabai un apņēmīgiem cilvēkiem iepriecina visvairāk, un pasaulei bez mobilajiem sakariem un interneta patiesībā nav ne vainas.
    Read more

  • Day40

    Rio Gallegos (ARG)

    December 14, 2016 in Argentina

    Reisdag. Twee keer de grens over en een stuk met de ferry om opnieuw in Argentinië aan te komen. Bar en desolaat landschap, al hebben we vooral geslapen onderweg. Blijkbaar de straat van Magellaan overgestoken. Weinig tot niets te beleven in Rio Gallegos, maar dat mag ook wel eens. We kunnen de tijd en de rust gebruiken om te recupereren. Geheel toepasselijk verblijven we in een yogastudio.

  • Day25

    Rio Gallegos

    December 3, 2017 in Argentina

    After 17 hours journey from Puerto Madryn, we have arrived to Rio Gallegos. This is place where north American bandits Butch Cassidy and Sundance Kid robbed Banca Londres. The town is now dedicated to petrol industry and therefore not too turistic. We have seen only the coach station before we head to the most South point of our journey, Punta Arenas. The big shop right next to the station is great source of food while you are waiting.Read more

  • Day25

    On a way to Patagonia

    December 3, 2017 in Argentina

    After hot days and nights in Puerto Madryn, we were finally ready to head to Patagonia.
    We had our first workaway ahead of us and first experience of Chile.
    I got almost arrested as I had a bulb of garlic that I forgot about.
    Chileano are very strict about the customs and a doggie did discover what I was hiding. Thankfully O got away with filling up a new form.
    Then we just over-took a house on the road and Chile, here we are!Read more

  • Day22

    Chile to Argentina

    February 20 in Argentina

    After three weeks we traveled to Argentina. Stamp out from Chile, stamp into Argentina. The countryside reminded Dave a lot of the outback, with extensive plains of just bare grazing land. Then on the last leg in to El Calafate...the outback on steroids! Unbelievable coming off the high plains down to the riverine plains. Huemel - or South Andean deer - everywhere.

  • Day112

    First Class Travel

    March 19, 2016 in Argentina

    We awake and pack our bags, and yet again we are leaving another wonderful place. The hostel Chepatagonia is a perfect example of how it should be done. Its the cleanest hostel weve stayed in and the staff and owners have been wonderful. We have shared times with great people including Mateus, Marie and Ali. Just as were packed we see 3 people who had been in the same hostel as us in Rosario, and you wouldnt expect this as there are so many hostels in town, but its a small world and im grateful to be seeing so much of it. I try once again to get hold of mum as i havent spoken to her in several days and still have no joy, so i call my sister to see if she has spokennto her recently. She tells me mum is at the hospital as one of our oldestnfriends and my godmother is on a life support machine and there isnt any chance she will pull through. Its at times like these inwish i coild just timewarp myself back home, even for a couple of hours just to give mum a big hug.
    Thenshow must go on though and we have a bus to catch in an hour. Todays journey involves 20 hours on our first bus to Rio Galleous and a 4 hour connecting bus to El Calafate ....We are off to the glaciers
    The bus is late and Mateus has come to the station to see us off. As were stood on the platform i see someone waving erracticly on the Mendoza bus to realise its Ali. We bid her farewell and beforw long our bus arrives. For the first time we have opted for first class as Mark is still not well . There is always an option to fly but this is considerably more expensive and when there are 1 of you its doubled .We board the bus and really it's luxury there are huge leather seats with foot rests that can be lifted wwup so you have a 180 degree bed. Dinner is served as soon ss we are seated and we tuck in to ham and cheese , cakes and a potato tortilla and the complimwntary glasa of vino. An hour into the journey and we pull iwnto a yard, we are here for nearly an hour and its to get a tyre changed but our connecting bua leaves at 9am from rio galleous and on time we were due to arrive at 7 so now are going to be cutting it fine. I take a amall siesta and were woken by the bus stopping and being asked to get our passports out. A federal soldier inspects them and asks where we are from I reply England and he's now talking in Spanish ro the female federal soldier that has joined him , he starts asking questions in Spanish and luckily one of the bus staff join us to translate . My bum is proper twitching and I wonder whether it's because I look so different from my passport. Ten minutes pass and we are let on our way again. We arrive at Comodoria Riviera and I can't wait to get off and have a cigarette. My nerves are shot, I really must step up my Spanish as I am pretty sure the language barrier will get worse the further south we go. Back on the bus I set my seat for sleep mode only for our trays to be brought out fo dinner. This time we are served chicken escalope with mashed potato and of course ham and cheese on top. They also have cheese ham and a cherry on a stick. Dinner is served with wine followed by champagne, first class really is the way to travel full up and tired I recline my seat and sleep for the remainder of the journey awoken at 5 am to a breakfast of coffee and cake.
    Read more

You might also know this place by the following names:

Departamento de Güer Aike, Departamento de Gueer Aike

Join us:

FindPenguins for iOS FindPenguins for Android

Sign up now