Reset search
Ainars OzolsAinars Ozols
SatelliteEdit route
traveled in 13 countries Read more Riga, Latvia
  • Ainars OzolsBritish Columbia
    Day 5

    Golden propane

    August 7, 2022 in Canada ⋅ 🌙 22 °C

    Rīts sākas pilsētā ar verenu nosaukumu - Golden.
    Jūtu, ka ar rakstīšanu būs grūti, jo dienas gaitā esmu saņēmis virkni norādijumu un ieteikumu par to, kas jāpiemin rakstu darbā.
    Vispirms sākšu ar nelielu grupas dinamikas aprakstu, jo kopā ceļojam jau piecas dienas. Viesturs, piemēram, pirmajā dienā pieteicās par tādu, kurš neko nedarīs, bet nu jau divas reizes ir cepis dārzeņus. Raimonds pret mums ir ļoti tolerants, toties daudz nervu šūnu tērē, menedžējot savus komandas biedrus, kas ir vēl tikai ceļa jūtīs uz Kanādu. Lidija, savukārt, mēģina vēl kādu no mums iesaistīt celojuma plānošanā un vadībā, bet pārāk daudz atbalsta pagaidām nesaņem, Zandiņa beigās apņemas mēģināt, bet ātri atlaiž grožus. Par sevi neko neteikšu, jo pats jau savu lomu nejūt.
    Šodienas mērķis ir pieveikt vēl vienu skaistu kalnu taku, un tad pietuvoties Kamloops pilsētai, kur rīt jāsatiek makšķerēšanas meistars Didzis. Taču pirms tam ir jāuzpilda mūsu Skūlijs, kurš iet uz propāna gazes. Propāna tirgus šeit nav parāk attīstīts, cena par litru svārstās no 1 līdz 2 Kanādas dolāriem par litru, pie kam daži cisternu īpašnieki izvēlas brīvdienās nestrādāt. Pēc īsas braukāšanas un klusas lamāšanās izdodas uzpildīties par 1,2 dolāriem litrā, ko Raimonds atzīst par pieņemamu risinājumu.
    Dodamies ceļā uz Kamloops pusi, un pēc kādasstundas atrodam kāroto staigāšanas ieleju.
    Interesanti, ka taku sākumpunktā atrodama tāfele, uz kuras rakstīts, kur un cikos redzēts grizli lācis, vakar reģistrēti 6 šādi gadījumi. Izvēlamies maršrutu Avalanche cross, un sākam kāpt. Mūsu kāpiens vainagojas ar peldi dzidrā un aukstā kalnu upītē kādā pasakainā meža oāzē, kur neviens mūs netraucē, izskatās tas viss kā Ēdenes darzā. Tikko pelde noslēgusies, mums virsū uzskrien citi staigātāji, kurus nemaz negaidām. Bet viss labi, jo bikses jau kājās.
    Raimonds tikmēr lejā jau atkal uzlabojis Skūliju: ir dažas jaunas uzlīmes, pie tualetes durvīm pēc Lidijas ieteikuma piestiprināts busa vadītāja atpakaļskata spogulis. Interesani, kā tagad veidosies atpakaļskats.
    Ceļā uz Kamploops laižamaies lejā no kalniem un iebraucam milzīgā karstumā, kuru grūti izturēt.
    Pēc pailgas mīcīšanās ap naktsvietas izvēli, iebraucam kempingā pie ezera, uz kuru Raimondam acīmredzami riebjas skatīties, jo patiesībā tā ir kemperu pilsēta, kurā tūkstoš dažādu ar auto velkamu būdiņu sarindotas cita pie citas. Pilsētiņas vārtus sargā indiāņu meitene, kura, Raimondaprāt, grib mūs - bālģīmjus- kārtīgi apslaukt. Katrā ziņā, beigās esam samaksājuši 81 dolāru par vietu zem gobas, netālu no peldvietas un labierīcibām, bet bez wi-fi.
    Vakariņodami novērtējam, ka kemperu pilsētiņā patiešām notiek pilsētas dzīve, iemītnieki ar golfa mašīnīti un citiem miniverķiem dodas cits pie cita ciemos, vietām notiek jau tāda skaļāka uzdzīve. Mums viss labi, ejam pie miera.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsBritish Columbia
    Day 4

    Lake Louise

    August 6, 2022 in Canada ⋅ ☀️ 9 °C

    Ja kas notiek, nekad nevar zināt, vai tas uz labu, vai sliktu. Šorīt atrodam tādu brokastu vietu, ka labāku laikam nevar vēlēties - pie zila, rīta miglā kūpoša kalnu ezera, kas “barojas” no kūstošā ledāja ūdens. Pilnīgi droši, ka, ja šerifs mūs vakar nebūtu padzinis no iecerētās naktvietas, brokastis notiktu citur.
    Mēs ar Zandiņu, liekot lietā savu vissezonas dīķī iešanas rūdījumu, ar prieku paveicam rīta peldi, un diena var sākties.
    Skaistais ceļš uz Kanadas smalkāko ziemas kūrortu Lake Louis turpinās, un mēs nonākam pie paša Lūisa ezera, milzīgas Fairmont 5 zvaigžņu viesnīcas piebrauktuvē. Pārliecināmies, ka numurs viesnīcā maksā 1000 kanādas dolārus (750 EUR) par nakti, un brīvu vietu nav. Labi vien, ka nav, jo citadi būtu jāsaka, ka neesam gatavi maksāt prasīto un drusku jākaunas.
    Ap pulksten deviņiem no rīta viss ap ezeru liecina, ka notiks kāds milzīgs masu pasākums - ja nu ne olimpiskās spēles, tad vismaz pirmās formulas sacīkstes. Uz visiem ceļiem stāv satiksmes reguletāji, ir saliktas barjeras un savilktas lentas. Tikai vēlāk saprotam, ka kūrorts gatavojas sestdienas pastaigu mīļotāju uzlidojumam. Labi, ka mēs paspējam tikt pa priekšu masām un uzkāpt pa taku uz platformu, no kuras redzami 6 kūstoši ledāji, kas ir tiešām skaisti. Atpakaļ nākšana jau atgādina došanos pretī no Prāta Vētras koncerta nākošai tautas plūsmai. Kanādiešu plūsma dodas baudīt Lake Louise skatus.
    Gods kam gods, ezers tiešām izcili skaists, fonā redzama Fairmont viesnīca un pasaules kausa slepošanas nobrauciena trases.
    Lai arī šajā pikniku kultūrā sabiedriskā ēdināšana nav visai attīstīta, atrodam cienījamu pusdienu restorānu ar aukstu alu un bagātu ēdienkarti. Oficiants mums stāsta, ka Lake Louis kūrorts, iespējams, ir dārgākā vieta pasaulē, kur tualetes apmeklējums var maksāt pat 25 dolārus. To gan mēs nepārbaudījam, vien es biju iesprucis tās Fairmont viesnīcas labierīcībās, kur kabīnē telefona nolikšanai atradu sarkankoka plauktiņu. Tiešām ērti.
    Esam pārkarsuši savā kalnu pastaigā, tāpēc vairs neko lielu neplānojam uz šo vakaru. Tik vien kā sevis un veļas mazgāšanu Golden pilsētas kempingā un vieglas vakariņas svaigā gaisā.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsBritish Columbia
    111
    Day 3

    Canadian Rockies

    August 5, 2022 in Canada ⋅ ⛅ 14 °C

    No rīta atklājas nelaime - suns pa nakti nograuzis Raimonda ādas sandalei siksniņu. Tas izrādas svarīgi, jo Raimondam par katru lietu ir stāsts. Šī sandale, piemeram, iegadāta Gvatemalas tirgū par 3 dolāriem, toties nes zīmolu, kas ir licis Raimonda vērtbai celties Latvijas kultūras ministres acīs. Saistītais lēmums ir negrozāms - turpināt valkāt sandali bez siksniņas.
    Atvadīšanās no Ntalas un ģimenes ir ilga un sirsnīga. Var pilnīgi just, ka Lidijas nepacietīgās asinis jau tiecas triekties pa kalniem, bet visam savs laiks.
    Es pa to laiku spēlēju futbolu ar abiem suņiem, tie, liekas, ir gatavi skriet pēc bumbas neskaitaāmas reizes.
    Šodien būs jasaprot, kā notiks sadzīve autobusā, ieskaitot ēšanu un gulēšanu. Sākums ir ļoti cerīgs, jo kilometri ripo ātri, tuvojoties Rocky kalniem. Raimonds apsola bonusa punktu tam, kurš pirmais ieraudzīs kalnus, un tad ātri pats arī pirmais tos ierauga. Nolemjam, ka par šito triku punktus nepiešķir.
    Vakarpusē nonākam Jasper nacionālajā parkā pie alus brūža, ko atzīstam par labu vietu naktsmieram. Buss pārvēršas par dormitoriju, kas liekas gana ērta. Vienīgais signāls nemierīgai naktij ir brūža alus bāra apmeklējums īsi pirms tumsas iestāšanās.

    Tā kā satura publicēšanas iespēju nav, esmu nolēmis apvienot divu dienu piedzīvojumus vienā rakstā, ko nosūtīšu jums pie pirmās iespējas.

    Naktī stipri lija, un busa jumts grabēja kā bungas, tomēr slapjums neatturēja gulētājus no vairākkārtējas izkāpšanas alus spiediena dēļ. Starp city, Raimonds mums iemacīja, ka mūsu transporta līdzekļa sugai ASV ir īpašs nosaukums - “schooly”. Tā arī uz priekšu sauksim mūsu verķi.
    Ap brokastu laiku lietus pārstāj, un ir pilnīgi skaidrs, ka jākāpj beidzot kalnā. Te, pie karstajiem avotiem atrodas viena no skaistākajām Jasperas parka takām, kāpums ap 700 metru - no 1300 līdz 2000 metriem virs jūras līmeņa. Neimaņi ir ļoti nocietušies un aizdrāžas kalnā kā plēsti. Viesturs ir negaidīti ātrs par spīti savai tauriņu ķērāja cepurei. Saprotam, no kurienes radies teiciens “neskati vīru no cepures”. Drīzāk viņs jāskata “no Lidijas”. Katrā ziņā, sanāk gleznaina 3 stundu pastaiga, kuras laikā Raimonds aplīmējis Skūliju ar jaunām uzlīmēm, ieskaitot “Pupuchi”.
    Ja šādi turpināsies, Skūlija dzeltenā krāsa drīz nebūs atrodama, tas būs raibākais Skūlijs pasaulē.
    Tālākais plāns ir doties uz Moraine ezeru, kurā labā laika atspoguļojas 12 kalnu virsotnes. Plāns ir tāds, ka jāsasniedz ezers šovakar, lai rīt var agrā rītā tos virsotņu atspulgus netraucēti apskatīt.
    Canadian Rockies jeb Kanādas Klinšu kalni izkatas daudz savādāk nekā Eiropas Alpi - kalnu grēdas ir masīvākas, no kalniem plūstošās upes ir ļoti platas un stipras, bet uz klintīm augošās egles tievas kā sveces. Piemērotas Ziemassvētku svinēšanai vienistabas dzīvoklī. Klintis parsvarā ir baltā krāsā kā no kvarca smiltīm taisītas.
    Pati Jasperas pilsēta gan stipri atgādina Šveices kalnu kūrortu ar viesnīcām, kafejnīcām un veikaliem. Neimaņi to izmanto un dodas nopirkt zobu birstes, jo iepriekšējās palikušas pie Ntalas.
    Jaunās zobu birstes ir ļoti īpašas, piemerotas Kanādas klimatam un arī ēdiena ķīmiskajam sastāvam.
    Turpinu rakstīt pašā vakarā ar dienas beigu aktualitātēm. Visskaistākais ceļš pasaulē ir posms no Jasperas līdz slēpošanas kūrortam Lake Louis - neskaitāmi ledāji, upes ezeri tādā apjomā, ka beigās jau slinkums kāpt ārā no Skūlija, lai tos aplūkotu.
    Dienas beigās dalīti notikumi. Šerifs mūs padzen no upmalas stāvvietas, kur jau bijām ierīkojušies, un mēs, lamādami šerifu, dodamies uz garlaicīgo kempinga vietu, kura nekam nederot. Beigās jau derēja tīri labi.
    Un noslēgumā laba ziņa - pie Ntalas atstātais Neimaņu kosmētikas maks atrodas Skūlijā uz plaukta, līdz ar to ir divas liekas zobu birstes uz visiem tagad.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsBritish Columbia
    Day 2

    Iepazīšanās

    August 4, 2022 in Canada ⋅ ☁️ 16 °C

    Sveiki, esam klāt.
    Šis ceļojums būs nedaudz citāds, jo, šoreiz nevis paļausimies uz savu ceļojumu plānošanas meistarību, bet izmantosim, mūsuprāt, Latvija populārā Vanagkalna saimnieka Raimonda Dombrovska atbalstu.
    Kopa ar nešķiramajiem draugiem Viesturu un Lidiju plānojam šķērsot Kanādas rietumu daļu no Edmontonas līdz pat Aļaskas pussalai, rūpejoties par sevi un Raimonda dzelteno autobusu, kas parbūvēts no ASV skolas busa par dzīvojamo māju.
    Atlidojām līdz Edmontonai veiksmīgi, varu visiem ieteikt Polijas aviokompaniju LOT. Bez kavēšanās atnāca pat bagāža, neskatoties uz nestandarta izmeriem un situāciju avio nozarē.
    Raimonds mūs sagaida lepns savā dzeltenajā busā, kas nu jau aplīmēts ar Latvijas identifikācijas zīmēm, karogu un bildītēm. Arī “Pupuchi” uzlīme tūdaļ tām bildītēm pievienosies, tà somā nepacietīgi gaida savu kārtu.
    Kauns teikt, bet nekavejoties dodamies uz alkohola veikalu, nopirkt alu pašpatēriņam un vīnu ciemakukulim, jo dosimies viesos pie Ntalas un viņas ģimenes. Ntala ir amerikāņu biatloniste, kuru Raimonds pirms 35 gadiem kā perspektīvu jaunieti trenējis lieliem sasniegumiem. Pašlaik Ntala ar ģimeni apsaimnieko fermu Lamādā, Albertas provincē, un kas tik viss viņas fermā nav… To tūdaļ redzēsim.
    Tikšanās ir ļoti jauka un emocionāla, jo Raimonds un Ntala nav tikušies kopš 1988. gada. Uzreiz satiekam visus: Natlas ģimeni, 4 zirgus, 2 suņus, 2 kaķus. Vēl fermā esot viena vista, bet to mums nerāda. Pa virsu visai šai lauksaimniecības aktivitatei gimene vada biatlona klubu “Trakā ķēve” (Crazy mare), kurā trenējas jaunie sportisti.
    Esam sajūsmā par tik tipisku “country life style” modeli, ko redzam un izbaudām šeit. Ģimene rudenī dodas medībās ar izjādi uz kalniem, vasarā okeānā ķer lašus un mencas, tādējādi nodrošina sevi ar veselīgu pārtiku visam gadam. Smejamies, ka dzīvniekiem izredžu izsprukt ir maz, jo Ntala un Kevins ir bijušie pasaules top 30 biatlonisti, kuri joprojām uztur stingru roku un ātras kājas.
    Vakariņās mums pasniedz pašu kūpinātu lasi un griletus kupātus.
    Oi, gandrīz aizmirsu piebilst, ka Viesturs nekavejoties secina, ka fermas darbību nepdraud kurmji, jo nevienu kurmja rakumu teritorija neredz. Tas, protams, labi izskaidro, kāpēc saimniekošanas modelis ir veiksmīgs.
    Kevins man ar lepnumu izstāsta visu par savu ar grilu, kas man tagad liekas kā Michelin restorāna cienīgs instruments. Pašlaik domāju, ka uz vecumu tādu noteikti iegādāšos, sevišķi tāpēc, ka tam ir kūpināšanas funkcija, pateicoties koka granulu kurināmajam materiālam. Vismaz nebūs jādedzina Krievijas gāze.
    Ar prieku izmantojam piedāvājumu izmazgāt kādu drēbju gabalu, jo, ceļojot busā, šādu iespēju nesolas būt daudz. Svarīgi ir arī, ka noturamies nomodā līdz 10iem vakarā, lai gulēšana notiktu pa nakti, izvairoties no laika starpības postošā efekta. Jā, un mums notiek arī “gultasvietu izloze”, jo dzeltenaja karietē ir izbūvēts viens atsevišķs buduārs. Smalkā guļa uz pirmo nedēļu tiek Neimaņiem. Lai kaut kā kompensētu šo rūgtumu, mēs ar Zandiņu tiekam pie vienas nakts tiesībām gulēt Ntalas un Kevina mājā viesu guļamistabā.
    Ar labu nakti!    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPIE INKIEM

    San Antonio de Cali

    October 23, 2021 in Colombia ⋅ ☁️ 27 °C

    Pēc vakardienas vakariņām un Adrianas nesenā laika stāstu uzklausīšanas, miegs nāk labi, lai arī pirms tam nelikās ticami, ka tādā troksnī iespējams gulēt. Piektdienas vakarā iela zem logiem vienkārši mutuļo, un liekas, ka motociklisti, kuri te spieto kā lapsenes pie pūžņa, sacenšas trokšņa radīšanā. Logi karstuma dēļ jātur vaļā, bet arī no aizvērtiem būtu maza jēga, jo tie šeit ir tādi, kā pie mums Depo nopērkamo ķīniešu siltumnīcu stikli. Kā jau rakstīju iepriekš - īstā Dienvidamerika.
    No rīta pildām solīto un dodamies uz San Antonio kalnu, kur Adriana sestdieas pasākuma ietvaros tirgo Kali sieviešu biedrības gatavotos bio pārtikas produktus. Tā mums goda lieta - pagaršot un uzslavēt sāļo dārzeņu maisījumu un citus labumus. Interesanti, ka pulksten desmitos vēl viss tukšs, cilvēki parasti ierodoties tikai pēc vienpadsmitiem.
    Tā nu mēs staigājam pa skaistāko pilsētas daļu un spriežam, vai pie katra loga un durvīm redzamās restes ir iknakts nepieciešamība, vai arī tikai vēstures mantojums. Katra ziņā, noteikumi atļauj automašīnām naktī pie sarkanās gaismas turpināt kustību, lai apstājoties nekristu par upuriem ielu laupītājiem. (Pievienoju bildi ar līgavu un sunīti aiz drošām restēm).
    Mēs gan staigājot nekādu apdraudējumu nejūtam. Meklējot suvenīru tirgotavas, burtiski uzduramies divām tumšādainām kundzēm gados, kuras mums laipni parāda virzienu, un arī pastāsta, ka kopš bērnības dzīvo mājiņā šai parka malā, kur uz sētas lieliem burtiem uzrakstīts: “Lūdzu, šeit nečurāt”. Parka stūris un sienu apgleznojumi ir skaisti, un es lūdzu iespēju ar kundzēm kopā nofotografēties, kam viņas priecigi piekrīt.
    Tikko nonākam suvenīru tirdzniecības ielā, tā sākas stiprs negaiss. Interesanti, ka norvēģu meteoportāls Yr.no šo negaisu prognozē ar minūtes precizitāti. Mums nekas cits neatliek, kā sēdēt stundu zem jumtiņa un pārlaist negaisu. Pa šo laiku es atrodu zemē mobilo telefonu, ko atdodu tādam kungam, kurš atgādina vietējo kartībnieku. Kungs, savukārt, klauvē pie visām tuvējām durvīm un vaicā pēc telefona īpašnieka. Kad neviens nepiesakās, telefons paliek kārtībnieka drošā glabāšanā. Pa šo laiku arī redzu taksometru, kuram no vadītāja durvīm izkārusies bikšu stara ar tai pievienotu kurpi, parunājos ar saimnieci, pie kuras durvīm parlaižu negaisu, sakaitinu viņas suni un noveroju apkārtējo bodnieku rosību, izmantojot lietderīgi negaisa radīto ūdens plūsmu pa slīpo ielu. Pretējā saimniece, piemēram, izgrūž uz ielas skalošanai plastmasas krēslu.
    Zandiņa no sākuma lepni tup pretējā ielas pusē, bet, kad negaisa epicentrs nonāk tieši virs mums, pārskrien baidīties pie manis.
    Tā laiski pavadām otro dienu Kali, un pēcpusdienā dodamies atpakaļ uz savu mitekli krāmēties atpakaļceļam uz Bogotu. Somas, kurās nebija paredzēta vieta nekam liekam, tomēr ir uzbriedušas, jo Zandiņa, protams ir iegadājusies visādus iedvesmojošus pupu un vēl citu dārzaugu izstrādājumus, un Adriana mums iedāvina pašlietu sveci. Katrā ziņā, Kali lidostā tikai mūsu skaisto un naivo acu dēļ mūsu somas tiek kvalificētas kā rokas bagāža. Air Baltic to nekādā gadījumā nepieļautu.
    Rīt pēdējā diena Bogotā, un tad ceļš uz mājsēdi varēs sākties.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPIE INKIEM

    Cali (Kali) - Salsas dzimtene

    October 22, 2021 in Colombia ⋅ 🌧 22 °C

    Šoreiz atkal rakstīšu par divām dienām, jo vakar praktiski visu dienu bijām ceļā - astoņos no rīta izlidojām no Cusco, un ap desmitiem vakarā ieradāmies Salsas dzimtenē Kali, kas ir viena no Kolumbijas trim lielajām pilsētām.
    Kā bijām iecerējuši jau iepriekš, pēdējā vakarā Cusco caur Facebook sakontektējām Adrianu, pie kuras bijām izmantojuši naktsmītni pirma trim gadiem, ar domu, ka, ja ņems pretī, tad dosimies pie viņas uz Kali. Pretī ņēma uzreiz, pie kam nekavējoties “ievietoja” mūs apartamentā, kuru viņa kā māklere tagad izīrē. Tas esot viņas darbs tagad. Tā nu arī izlēmām paviesoties Salsas dzintenē.
    Ierašanās brīdī tikām uzņemti pa smalko - pats dzīvokļa īpašnieks arī bija ieradies uz mums paskatīties, laikam esam īpaši reti sastopami viesi.
    Tā kā mums ir pilnas somas ar netīrām drēbēm, un tīru drebju praktiski nav, uzreiz lūdzam pieeju veļas mašīnai, bet, ak vai, tā esot saplīsusi (varbūt, nekad nav bijusi). Toties rīt uz 5 stundām mums būšot nomas veļas masīna. Nevis iespēja mums kaut kur aiznest drēbas, bet veļas masīna brauks šurp. Uz ceturto stāvu, saprotiet!
    Tā arī sākas šodiena. Ap pusdeviņiem Adriana raksta, ka lejā esot veļas masīna ar visu iznomātāju, un man jāiet ielaist. Visas durvis te aizslēgtas ar vairākām atslēgām un nodrošinātas ar restēm, tomēr kaut kā pie ielaišanas tieku. Veļas mašīnu puisis atvedis ar moci, uz bagāžnieka. Rodas arī iespaids, ka viņš gatavs viens pats to nest uz ceturto stāvu. Šoreiz gan viņam vaicas, jo esmu gatavs uz sevi ņemt 50% smaguma. Puisis pieslēdz agregātu, īsi mani noinstruē, un saka, ka 13.30 būs mašīnai pakaļ. Tas viss maksā 20 000 peso jeb 4,50€. Esmu ieguvis neticamu pieredzi.
    Veļa mazgājas vienā mierā, un mēs ar Zandiņu dodamies uz pilsētu. Kali dzīvo ap 5 miljoni iedzīvotāju, un tā ir “īstā Dienvidamerika” ar milzu troksni, steigu, piesārņotu gaisu un zemi. Nojaušama milzīga nevienlīdzība - gan grezni veikali, gan apšaubāmas lētas ēstuves, viss vienkopus. Kas ērti, ļoti labi funkcionē Uber serviss, taksīši ir žigli un lēti. Ja paveicas, var kādu stāstu dabūt, es, piemēram, noklausījos visu patiesību par 90tp gadu Kali narkokarteli. Interesanti, ka brāļiem Rodrigesiem, kuri joprojām esot dzīvi un ASV cietumā, Kali ir diezgan laba slava. Pie mums, latviešiem, tāda slava laikam ir laupītajam Kaupēnam.
    Pats Kali centrs izrādās ļoti sakopts, izstaigājam parku ar kaķu skulptūrām. Tas tā arī saucas - Kaķu parks. Kaķiem par prieku parkā izvietoti plakāti ar Amazones tropu putniem, arī ļoti labā kvalitātē.
    Izstaigājam arī modernās mākslas muzeju, kur, protams, daļa ekspozīcijas veltītas “kokas koka lapu ceļam uz brīvību”. Jā, kokaīnam tādā vai citādā veidā ir liela vieta sabiedrības apziņā.
    Vēl gribētos pastaigāt pa koloniālo centru, bet pilsētai virsū nāk varens negaisa mākonis, un mēs steidzamies atpakaļ uz dzīvokli.
    Septiņos mums paredzētas vakariņas ar Adrianu, un tikko uzzinu, ka viņas dzīvesbiedrs un mans “darugs” Einers pēc 26 gadu kopdzīves vienas darba dienas vidū viņu pametis. Vienkārši teicis, ka viņam jāiet, un aizgājis. Tāda te dzīve.
    Rīt turpināšu stāstu par Kali.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPIE INKIEM

    Machu Picchu

    October 20, 2021 in Peru ⋅ ☁️ 18 °C

    Ceturtā diena - Machu Picchu

    Izrādās, ka 3.30 piecelties nav pārāk grūti, ja esi aizmdzis drīz pēc astoņiem vakarā. Viss notek, kā paredzēts, tikai mums stundu tumsā jānosēž tumsā uz soliņa pie "čekpunkta", kur jāatzīmējas, izejot no nometnes. Tādi ir noteikumi, ātrāk nevens uz takas netiek. Līdz ar saullēktu varam sākt iet Machu Picchu virzienā, viss tik skaists, bet fotografēt nav laika, jo clvēki dodas uz priekšu tādā gaitā, it kā Machu Pichu varētu izgaist līdz ar denas iestāšanos.
    Vēl tik jāuzkāpj pa pilnīgi vertikālām akmens kāpnēm, kas saucas "Gringo killer", un būsim pie Saules vārtiem. Tur mūs pārņem pelnīts lepnums, jo atšķirībā no "slinkajiem" autobusu tūristiem, mēs Machu Picchu ienākam kopā ar rīta sauli no augšas, turklāt mums mugurā vakar saņemtie T-krekli ar apliecinājumu, ka esam šurp nākuši 4 dienas pa inku taku. Tā pusstunda, līdz nokāpjam līdz centrālajai ieejai templī ir visvērtīgākā, jo neesam vēl iejukuši tūristu pūlī, ko steidzīgi no zemāk esošās Aguas Calientes dzelzceļa stacijas augšup ved autobusu rinda, un mēs varam brīvi skatīt un bildēt pagadām vēl tukšo pilsētu.
    Kad tiekam iekšā pašā Machu Picchu pilsētas teritorijā, saule sāk spīdēt neticami karsti, un mums fiziski grūti ir noklausīties Havi stāstus par pilsētu, templi, inku sadzīvi un arī pakļaušanos spāņu iekarotājiem. Simboliski ir tas, ka pēdējais mūris pilsētā tā arī palicis nepabeigts, jo 1542. gadā Machu Picchu iedzīvotāji ar visu zelta krājumu pilsētu pametuši un devušies bēgt. Tā nu arī visa godība lēnām pārklājusies ar sūnām un krūmiem līdz pat 1915. gadam, kad tā tikusi jaunatklāta un pamazām atbrīvota no kultūrslāņa.
    Mēs ar Zandiņu, un vēl arī dienvidāfrikānis Džeimss esam iegādājušies iespēju uzkāpt Wayna Pichu kalnā, kas ir viena no ikoniskajām virsotnēm, kuru var redzēt katrā Machu Pichu pastkartē. Šo iespēju iegādājāmies gluži nejauši, ar domu, ka, ja jau vienreiz dzīvē šeit esam, tad viss, kas nāk priekšā, jāņem pretī.
    Iespēja izrādās dienas labākais notikums, jo, lai arī kalnā uzkāpt ir grūti, tomēr skats un gandarījums atsver visu, un jūtamies pavisam vareni un izredzēti.
    Ar šo augsto punktu arī mūsu ceļojumam uz svētāko un izredzetāko inku vetu ir pienācis patīkams gals, vēl tikai alus un atvadu pusdienas no ceļabiedriem, tad atceļš ar vlcienu līdz Cusco. Varu droši teikt, ka avantūra ieraudzīt Machu Pichu laikā, kad epidēmjas dēļ visa pasaule uz to neskrien, ir vainagojusies ar panākumiem.
    Rīt sāksim lidot atpakaļ uz Kolumbiju, un ceram, ka obligātas Covid testēšanas prasības iebraukšanai Kolumbijā pa šīm dienām nav ieviestas. Pasaule mainās ļoti strauji.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPIE INKIEM

    Inki dzīvo virs mākoņiem

    October 19, 2021 in Peru ⋅ ☁️ 16 °C

    Trešā diena - Inki dzīvo virs mākoņiem.

    Havi ir solījis, ka diena būs gara, bet ne grūta. Sākums par to neliecina, jo mums burtiski jāizrāpjas no skaistās ielejas pa stāvām akmens kāpnēm, nonākot atkal pie 4000 metru atzīmes. Tempu turēt ir jau daudz vieglāk, jo ir pierasts, un Pisco pudeles smagums arī vars nespiež. Joprojām sajūsminos par mūsu atbalsta komandu, "inka izmērs" ir ap 160 cm ar iztaisnotu muguru, uz katras muguras 25 kg pauna, un mēs novērojam, ka uz leju puiši pārvietojas skriešus, bet uz augšu iet pļāpādami, tikai pašās stāvākajās vietās kāpj pa vienam savā tempā. Inku impērijā kopējais taku garums esot bijis ap 70 000 kilometru, un, kā zināms , braucamu vai jājamu dzīvnieku tiem nav bijis, viss ātrums slēpies pašu kājās.
    Pēc kalnu pārejas klimats strauji mainās - ieejam tāda kā tropu zonā, kur parādās platlapu koki un ir augsts mitrums. Daudz gan neko redzēt nevar, jo ieejam biezā miglā. Havi mums savā telefonā rāda bildītes, ko mums šeit vajadzētu redzēt, un jāteic, ka daudz esam zaudējuši. Tā, pa miglu kuldamies, izejam cauri kādās 5 stundās visai ielejai un nonākam beidzamajā kalnu pārejā, no kuras tālumā caur mākoni brīžiem var saskatīt Machu Pichu kalnu. Tagad atkal lielais izaicinājums - nokāpt 1000 metrus zemāk pa stāvo akmens bruģi. Inku ceļš ved pa augstkalnu terasi, un redzam, ka reti mākoņi atrodas zem mums. Tā inki šeit arī dzīvojuši, iekopjot kalnu terases gan dzīvošanai, gan lauksaimniecībai. Havi saka, ka ap 2000 metru augstumā pie Urubamabas upes labāk augot sīpoli un ķiploki, bet kartupeļus labāk stādīt ap 4000 metru augstumā, jo zemāk metoties tārpi, un nekādas jēgas neesot.
    Nometi sasniedzam īsi pirms krēslas, pēc apmēram 12 stundu gājiena, bet atpūstes vēl nav laika, jo jāapskata Winay Wayna inku pilsēta, kas atrodas burtiski 300 metru attālumā. Krēslai iestājoties, rodas baisa sajūta, it kā tie vecie inki vēl tepat terasēs un mūros atrastos. Havi saka, ka šī ir bijusi visapdzīvotākā un visslavenākā ieleja, jo līdz Machu Pichu, kas atrodas tepat aiz kalna malas, ir tikai stundas gājiens.
    Vakarā šefpavārs Kasiljass mums prezentē paša ceptu torti, bet visas vakariņas paiet nedaudz tādā kā steigā, jo rīt mums jāceļas pulksten 3.30, un iemeslas tam ir tāds, ka atbalsa komandai rīt jāpaspēj uz vlcienu 4.30, lai viņi paspētu atgriezties Cusco. Tur ir kaut kāda jezga ar tiem vilcieniem, rodas iespaids ka tas vilciens 4.30 ir tāds kā strādnieku reiss, tāpēc uz to arī jāpaspēj. Lai nu kā, ap astoņiem vakarā dodamies pie miera, un nosūkājam aizmigšanas tabletīti, lai laicīgi arī iemigtu.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPIE INKIEM

    “Beigtās sievietes” pāreja

    October 18, 2021 in Peru ⋅ ⛅ 16 °C

    Otrā diena - “Beigtās sievietes” pāreja

    Jau labu laiku dzied gailis, kā arī gribas čurāt, bet no telts ārā līst negribas, līdz Katalano sāk komandēt savus vīrus, un tie mums teltī pasniedz kokas lapu tēju mundrumam. Jāceļas ir, un jāēd vieglas brokastis, jo šodien jāpārvar 4200 m augstā "Beigtās sievietes" pāreja, kas nesolas būt viegli. Mūsu vadonis Havi visādi mūs ceļā uzmundrina, bet tik un tā ap 3500 metru augstumā paliek grūti. Šausmas, cik vēl tālu jāiet!
    Mūsu atbalsta grupa, protams, aiz mums novāc teltis, sakrāmē mantas maisos, un pēc pāris stundām mūs apdzen, lai ierīkotu pusdienu vietu. Tas šķiet vienkārši nereāli.
    Pusdienas ir pulkstn 11os, kas nemaz nešķiet agri, ņemot vērā paveikto. Havi mūs brīdina, ka tupmākajā kāpumā mums organismi var uzvesties dažādi, jo tie cīnīsies gan ar slodzi, gan ar augstumu.
    Varot būt reibonis, vemšana vai caureja, tas esot tikai normāli. Protams, ka 10 minūtes pēc gājiena atsakšanas man ir reibonis, bet ap 4000 m augstumā Zandiņai liekas, ka būs caureja. Tikko viņa to pateikusi, tā man arī liekas tāpat. Tomēr pāreju sasniedzam sausām biksēm, un fotosesija var sākties.
    Pēc nelielas atpūtas, sākam kāpt pa akmeņiem krautu ceļu lejā otrā ielejā, mums šodien vēl jānolaižas lejup līdz nometnei 3600 metru augstumā. Šī ieleja ir pilnīgi savādāka: ja pirms tam bija sauss un vējains, tad tagad laižamies iekšā "augstajā mākoņmežā", kur klimats ir mitrs, un pa ieleju zem mums klīst mākoņi. Sasniedzam nometni, un es ātri saprotu, ka šajā ielejā alu neviens netirgo, jo te nav ne ceļu, nedz ciematu, tikai viena apmetnes vieta inku ceļa gājējiem. Tā kā alus nav pieejams, apsežos uz akmens, lai aprakstītu sodienas notikumus. Komandieris Katalans uzreiz pamana, ka sēžu uz mitra akmens. Izskan skaļa komanda, un kolēģis Eisebio man zem dibena pastumj plastmasas ķeblīti, kas, gluži tāpat kā citas mantas, tiek nests līdzi paunās kops pārgājiena sakuma.
    Izskatās, ka nometnē apmetušās kādas 5 grupas, tātad ap 100 cilvēku, skaitot kopā ar pavadoņiem. Mūsēji pavadoņi, protams, ir vissmukākie un visorganizētākie.
    Ir pilnīgi droši, ka ir īstais vakars, lai es liktu uz galda iepriekš srūpēto un divas dienas līdzi nēsāto Pisco pudeli. Lai arī esam 9 cilvēki pie vakariņu galda uz vienu pudeli, 42% alkohola dara savu,
    un visi gulēt dodas priecīgi.    Read more

    See translation
  • Ainars OzolsPIE INKIEM

    Uz Machu Picchu

    October 17, 2021 in Peru ⋅ ☁️ 13 °C

    Machu Picchu

    Mūsu ceļš pie inku dieviem ilgst 4 dienas, un dievu takās interneta nav. Tāpēc esmu veicis piezīmes pārgājiena laikā, kuras publicēju tagad. Varbūt ir iznācis drusku garāks raksta gabals kā parasti, bet piedzīvojumu patiesi ir bijis daudz.
    Uzreiz varu teikt, ka ceļosana “pret plūsmu”, jeb laikā, kad cilvēki ceļo maz, ir izdevusies. Piemēram, klasiskā 4 dienu pargājiena pa inku taku virs mākoņiem rezervāciju veicām 4 dienas pirms pārgājiena (normālos laikos tas prasītu 6 mēnešus), un arī pati taka bija patīkami tukša un mierīga.

    Pirmā diena - Viva la Alemania!

    Aģentūras Alpaca Expeditions bukletā rakstīts, ka pirmā diena ir viegla, bet tik un tā pa nakti slikti guļam, jo kaut kāds stresa līmenis ir, katru dienu taču pie inku dieviem neejam.
    Pulksten 4.50 grupas vadītājs Havi ir mums pakaļ uz viesnīcu, un ceļš var sākties. Vispirms ir grupas brokastis un savstarpēja iepazīšanās, jo tagad esam pilnā 8 cilvēku sastāvā. Pieci no mums ir savstarpēji vāciski runājoši (pāris no Šveices, pāris no Leipcigas un vēl viens kluss kungs, kurš par sevi neko nestāsta) un tad vēl Džeimss no Dienvidāfrikas. 8 cilvēku grupai pievienojas 13 tīro inku pēcteču sastādīts atbalsta personāls 13 cilvēku sastāvā, kuri nesīs līdzi uz muguras visu mums 4 dienām nepieciešamo. Personālā ietilpst arī atbalsta grupas vadītājs Katalano, kurš ir izbijis armijas specvienības virsseržants, un arī diplomēts šefpavārs Kasiljass. Katrs augumā nelielais, bet stiprais vīrs nesīs 25 kg paunu pa inku takām. Arī priekšniekam un šefpavāram atlaides netiek dotas.
    Sākums ir ļoti gluds un jauks, taka ved uz leju, vienīgi saule spīd ļoti spoži un karsti. Visi kaut ko jokojamies, un tā tiekam līdz pusdienu vietai, kur mūsu atbalsta grupa, kas, protams, kustas ātrāk par mums, jau uzklājusi pusdienu galdu.
    Pēc pusdienām taka ved augšup, un pārgājiena grūtības pakāpe pieaug. Apmetnes vietā nonākam ap četriem pēcpusdienā un tīri noguruši, jo pēdējās stundas laikā pārvaram 300 metru kāpumu - no 2500 līdz 2800 metriem virs jūras līmeņa.
    Pirms vakariņām iepazīstamies ar savu atbalsta grupu, katrs vīrs kautrīgi pastāsta kaut ko par sevi un savu ģimeni. Jauki, ka aģentūra tiešām rūpējas, lai pret šiem vienkāršajiem, bet lepnajiem ļaudīm visi izturētos ar cieņu. Uzreiz pēc iepazīšanās, izmantojot savas spāņu valodas priekšrocības, iepazīstos ar šefpavāru, kas zin, varbūt velāk noderēs.
    Vakariņas tiešām ir ļoti gardas, pie telts zālājā sēž dūšīga inku vecmāmiņa, un viņai spainī ir auksts alus. Es paņemu vienu 0,66 l, ko vēl labāku var vēlēties.
    Gulēt ejam agri, jo no rīta 5.30 starts. Plānais matracis drusku spiež sānus, un uzreiz aizmigt nevar, jo kaimiņos notiek suņu kautiņš, bet tā beigas gan nesagaidu.    Read more

    See translation

Join us:

FindPenguins for iOSFindPenguins for Android

  • 2024© FindPenguins
  • Home
  • About us
  • Blog
  • Group Tracking
  • Press
  • Terms
  • Privacy Policy & Cookies
  • Support
  • Legal notice
  • English